Latvija Pirmā pasaules karā

Pirmais pasaules karš bija pagrieziena punkts Latvijas vēsturē. 1914.gadā karam sākoties , latviešu apdzīvotā teritorija atradās Krievijas impērijas sastāvā.
Vācieši kopš krustnešu ierašanās Latvijā 13.gadsimtā bija bargi un nežēlīgi valdījuši mūsu zemē. Viņi bija mācējuši pakļauties visiem iebrucējiem un valdniekiem, nepazaudējot savas privilēģijas un saimniecisko varu. Dīvaini, lai gan uz daudzu latviešu mugurām vēl nebija sadzijušas krievu kazaku plēstās brūces, lai arī vācu baroni šāva sagūstītos revolucionārus kopā ar cara žandarmiem, gorodovojiem, kazakiem, dragūniem, latviešiem 1914. Gadā ienaidnieks nr.1 bija vācieši. Ja Vācija karā uzvarēs Krieviju, tas būtu latviešu tautai ja ne gals, tad jauna, vēl lielāka verdzība – tā domāja latviešu vairākums.
Pēc krievu karaspēka lielajām neveiksmēm un smagajiem zaudējumiem Austrumprūisijā vācieši, būdami skaitliskā mazākumā, cauri Lietuvai virzījās uz priekšu un 1915. Gada maijā jau pārgāja Latvijas robežu, uzbrūkot Liepājas un Jelgavas virzienā. 7.maijā Liepāja krita vāciešu rokās. Maija pirmajās dienās vācieši būtu ieņēmuši arī Jelgavu, ja viņiem pie Ruļļu kalniem nebūtu pretim stājušies latviešu zemessargi.
Ar 1914.gada 31.jūlija mobilizācijas pavēli 3250 iesauktos 25-44 gadu vecos latviešu nosūtīja uz Daugavgrīvas cietoksni, nosaucot 13 rotas par Daugavgrīvas zemessargu neapbruņotām darba rotām. Vispirms divus mēnešus zemessargus nodarbināja cietokšņa nocietinājumu izveidošanā. Tad izvēlējās 2000 jaunākos gada gājuma zemessargus un izsniedza viņiem šautenes.…