Kopš pirmajām I Pasaules kara dienām Latvija ir bijusi ierauta lielās cīņas ugunīs: jau 2. augustā vācu kara flote apšauda Liepāju.
Liepājas bombardēšana saceļ paniku Rīgas jūrmalā, ko ko pirms kara ik gadus daudzi tūkstoši vasarnieku no Krievijas iekšējām guberņām. Vasarnieki ir pārliecināti ka Liepājas liktenis ķers arī rajonu sarp Rīgas jūras līča dienvidu krastu un Lielupes lejteku. Tūkstoši zaļumnieku ārkārtīgā steiga dodās projām no Rīgas jūrmalas un šie plūdi pieņem tik milzīgus apmērus, ka viņus var savā ziņa uzskatīt par ceļa rādītājiemtām bēgļu masām, kas nākdamas no cara valsta rietumu provincēm, 1915.g. rudenī pārpludina visu Krieviju.
Līdz Rīgas bombardēšanai vācu kara flote netiek, bet toties 1914.g. rudenī viņa regulāri apšauda vairākus punktus Kurzemes jūrmalā, sagraudama ēkas un nodarīdama citus postījumus.
Kara negaiss, sākdams aurot pāri Eiropai, saceļ kājās visu latvju tautu un spiež viņu uz laiku aizmirst partiju ķildas un šķiru nesaskaņas. – Kara sākums, šķiet, ir pārrāvis tradicionālaās draudzības saites starp Krieviju un Vācijas ķeizarvalsti, kas latvju acis bija un palika vietējo vācu slepenā sabiedrotā. Tas modienāja mūsus tautā cerību, ka sabrūkot Vācijas milzenim, bruks arī vietējo vācu varaun Krievija beidzot dos latvjiem majoritātes tiesības mūsu zemē, aiz pateicības par latvju palīdzību Vācijas sakaušanā. – Bezzemniekus – rezervistus – vilināja domas, ka, varbūt pēc uzvaras pilnām kara beigām, Krievijas valdība sāks dalīt latvju kareivju starpā kroņa muizas, un ka tāds pats liktenis, var but ķers arī vietējobaronu latifundijas kuru īpašniekus latvju tauta uzskatija par Krievijas un tā tad arī latvju zemes nodevējiem.
Pirmajās kara dienās pār Latviju veļās neliekuļots cīņas sajūsmas vilnis un visi bija pilni neskaiduru, bet toties priecīgu gaidu, ka šis karš nesīs Latvijai jaunus laikus un tautai būs vieglāk dzīvot un elpot viņas dzimtenē.Rezervisti, kurus sauca mobilizācija, ar dziesmām atstāja savus dzimtenes laukus, un skaļāk par visām dziesmām šalca no rezervistu karavānām un ešaloniem: „Dievs svētī Latviju”. Latvjiem šis karš šķita kā tautas karš, cīņa par Latviju, ne kā valsti, bet tautas dzimteni. Ka pasaules karš dos mums neatkarigu valsti, to tauta nenojauta. Visā visuma viņa pret Krieviju bija lojala, un šis lojālisms pārsteidza to krievu sabiedrības daļu, kas bija paradusi skatīties uz Latviju kā revolūcionariem. Nekā pārsteidzoša te tomēr nebij, jo karš pret Vāciju bija populārs latvju tautas malās vietejo vācu veco grēku dēļ; tauta uzskatīja Vāciju kā savu nāvīgāko ienaidnieci, kuras uzvara nesīs latvju zemei visļaunāko. Visvācu plāni, kurus tie saka cilāt, cerēdami ka iekarotās Kurzemes paturēšana Vācijai ir garantēta, liecina, ka tautas pašaizsardzības instinkts nevija viņu vīlis, un ka Vācijas uzvara pasaules karā būtu nozīmējusi mūsu tautas boja eju jau pēc pāris paaudzēm.
Rezervistiem dodoties ar cīņas prieku uz fronti, arī mājās palikušie neturēja rokas klēpī; viņi vāca ziedojumus karaspēka daļām, ierīkoja lazaretes, apgadāja tās ar veļu, segām un citu inventāru.
1915. g. pavasarī sākās krievu armijas neveiksmes visā frontē . Aprīļa mēnesī vāci ieņēma Zemaitiju un aprīļa beigās aizsniedza kurzemes robežu pie Sventas unpes un pretī Možeikiem. Zemgales līdzenuma iedzīvotāji jau varēja dzirdēt, ka dun lielgabali Šauļu virzienā.
…
