Latvija ir valsts, par kuru notikušas cīņas jau kopš neatminamiem laikiem. Mēs esam izgājuši cauri Livonijas karam, neskatāmiem citu tautu uzbrukumiem, pakļaušanām un apspiešanām, cauri Pirmajam un arī Otrajam pasaules kariem, kur brālis nogalināja miesīgo brāli. Mūsdienu Latvijas sabiedrība uzskata, ka tas ir pietiekami daudz, lai beidzot varētu dzīvot mierīgi. Kaut gan pagāja tikai nedaudz vairāk kā 10 gadi kopš atbrīvošanās no Padomju Savienības sloga, bet Latvija atkal ir iesaistījusies kaut kādā organizācijā. Tikai šoreiz situācija nav tāda, ka tā apspiež Latviju, tieši otrādi, tā garantē Latvijas kā suverēnas valsts saglabāšanos. Šai organizācijai ir daudz atbalstītāju un arī pretinieku. Tā ir organizācija, kas iestājas par mieru. NATO izveidošanās brīdī tās galvenais uzdevums bija – nepieļaut jauna liela vēriena kara izcelšanos Eiropā.¹
Ceļš uz iestāšanos organizācijā bija grūts. Tas prasīja lielus upurus un daudz pūļu, tomēr nesakoties uz to, Latvija ir panākusi savu – iestājās NATO. Valstī pakāpeniski ir notikušas tik daudzas lielas izmaiņas, ka tās uzskaitīt vienkārši nav iespējams. Tās ir izmainījušas mūsu dzīvi, dažiem tās pat ir apgriezušas visu kājām gaisā.
Mana referāta galvenais uzdevumi ir:
• izpētīt Latvijas iestāšanās procesu NATO;
• izpētīt plānotās izmaiņas valstī;
• izpētīt veiktās izmaiņas valstī iestāšanās procesa laikā;
• virspusēji izpētīt NATO vēsturi;
• izpētīt NATO koncepcijas.
NATO.
NATO – North Atlantic Treaty Organisation – Ziemeļatlantijas līguma organizācija (saukta arī par „Vašingtonas līgumu”) nodibināja Beļģija, Dānija, Francija, Lielbritānija, Islande, Itālija, Kanāda, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle un ASV 1949.gada 4. aprīlī. Līgums tika parakstīts Apvienoto Nāciju Hartas ietvaros, un uz šo hartu tā arī atsaucas. Hartas 51. pants apstiprina neatkarīgo valstu neatņemamu tiesību uz individuālu vai kopēju aizsardzību: „Dalībvalstis vienojas, ka bruņots uzbrukums vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā tiek uzskatīts par uzbrukumu visām un ka šāda bruņota uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kolektīvās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Hartas 51. punktā, sniedz palīdzību Dalībvalstīm, kuras pakļautas uzbrukumam, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošana (...)”¹
Vašingtonas līguma parakstīšanas brīdī neatliekamais NATO mērķis bija aizsargāt tās dalībvalstis no Padomju Savienības iespējamajiem militārajiem draudiem, t.i. „krievus izslēgt”.² Otrā pasaules kara gados svarīgi uzdevumi bija kolektīvās aizsardzības sistēmas saglabāšana un attīstīšana un Eiropu sadalošo politisko problēmu pārvarēšana. Vašingtonas līgums faktiski nodrošināja Ziemeļamerikas (ASV un Kanādas) drošības ciešo saikni ar Eiropas drošību. ASV bija „ieslēgta” Eiropas aizsardzībā. Organizācijas darbība atbalstīja kopīgo interešu aizstāvēšanu caur kopējām pūlēm.
…
