Pēc 1.Pasaules kara visa Eiropa bija saimnieciski izpostīta, arī Latvija. Latvijas saimnieciskās attīstības un iekšējās tirdzniecības svarīgākais uzdevums bija apgādāt iedzīvotājus ar pārtiku un pirmās nepieciešamības precēm. Lai varētu attīstīties ražošana un lauksaimniecība, bija jārada darbarīki, instrumenti un lauksaimniecības tehnika. Pilsētās un laukos vietējā rūpnieciskā ražošana bija saistīta ar amatniecību, jo lielā rūpniecība bija iznīcināta vai daļēji sagrauta. Tautsaimniecības atjaunošanai savus pakalpojumus un preces piedāvāja kalēju un galdnieku darbnīcas, pa vairākām kopā vai atsevišķi darbojās drēbnieki, seglinieki, podnieki u.c. Radās pieprasījums pēc namdariem, krāšņu mūrniekiem u.c. ar celtniecību saistīto profesiju pārstāvjiem. Amatnieki bija pakļauti darba inspekcijai un attiecīgajiem noteikumiem. Valsts izveidoja un uzturēja amatniecības skolas. Valsts piekopa vietējās ražošanas atbalsta politiku, kura paredzēja iztikt iespēju robežās ar pašu izstrādājumiem. Tieši ar importa ierobežojuma politiku izskaidrojams mazo uzņēmumu skaita pieaugums, jo vieglāk un ātrāk pārkvalificēt ražošanu atbilstoši tirgus pieprasījumam salīdzinoši ar lielajām ražotnēm. Tomēr amatnieku kustībai trūka vienotības un apvienošanās kavējās. No kvalificētiem strādniekiem atšķiroties ar plašāku profesijas izpratni, personīgiem darba rīkiem, bieži arī pašu iekārtotām darba telpām un ilgajām darba stundām, amatniekiem grūti nācās pārvarēt savrupību. Tā jo sevišķi raksturoja sīkamatniekus, bet tādu uzņēmumu bija 38,3 tūkst. Toties noturību izrādīja vecās apvienības, piemēram, Jelgavas amatnieku ģilde un Svētā Jāņa ģilde Rīgā, kas apvienoja 32 amatu pārstāvjus no vairāk nekā 60 dažādām sekcijām. …
