Latvijas ārpolitiskās tendences 20.-30.gados

Galvenais jautājums, kuru es mēģināšu aplūkot šajā referātā saistās ar Latvijas drošības garantiju meklējumiem, to cik šie meklējumi ir bijuši efektīva, vai gluži pretēji neefektīvi.
Pārsteidzoši, taču Latvijas sabiedrību mieralaika apstākļos maz interesēja valsts ārējās drošības problēmas. Nereti tika uzskatīts (tāpat, kā mūsdienās), ka līdzekļi ārpolitikai un drošības meklējumiem ir zemē nomesta nauda. Plašākas debates un diskusijas par valsts ārpolitiku notikušas tikai pāris reizes, bet Ulmaņa režīma laikā šādas diskusijas vispār nebija iespējamas. Tādēļ Latvijai nedz divdesmitajos, nedz trīsdesmitajos gados nebija savas ārpolitikas koncepcijas. Valdīja uzskats, ka tīk mazai valstij kā Latvija nebūtu lietderīgi sasaistīt sevi ar kādu konkrētu doktrīnu. Šāds viedoklis, manuprāt, ir ļoti kļūdains, tas arī sekmēja vairākas ārpolitiskas neveiksmes it īpaši pēdējos neatkarības gados. Tas, ka nepastāvēja vienota deklarēta ārpolitikas koncepcija, padarīja visu Latvijas ārpolitiku atkarīgu no pāris cilvēku viedokļiem par tās tendencēm. Tas kavēja drošības garantiju meklējumos piesaistīt plašu diplomātisko korpusu, kā arī ne pārāk sekmīgi tika izmantoti arī vietējie politiķi.
Tomēr Latvijas drošības un neatkarības garantijas meklējumi lai saskatāmi 20. un 30. gadu Latvijas ārpolitikā. Tie ir:
1.Lielās Baltijas valstu savienības izveidošanas centieni (Baltijas valstis, Somija un Polija).
2.Mazās Baltijas valstu savienības izveidošanās centieni (Baltijas valstis).
3.Tautu Savienība kā Latvijas drošības garants.
4.Neitralitātes politika, līdz pat pilnīgai neitralitātei.
5.sabiedroto meklējumi starp lielvalstīm.
Reizēm šie garantiju meklējumi bijuši veiksmīgi, nereti tie norisinājušies vienlaikus vairākos virzienos, bet dažkārt pat pretējos. Taču visbiežāk tie bija tikai ideju līmenī. Tādejādi Latvija tomēr nespēja rast garantijas, kas būtu novērsušas Latvijas okupāciju 1940. gadā. …