Atšķirībā no Francijas un Beļģijas Latvija nesaņēma nekādas reparācijas. Turklāt kara gados par aptuveni vienu trešdaļu, kas tai skaitā bija ar tie, kas neatgriezās no bēgļu gaitām, bija sarucis iedzīvotāju skaits, pēc uzņēmumu un iestāžu evakuācijas jaunā valsts izrādījās palikusi bez rūpnīcu iekārtām u.c. materiālām un kultūras vērtībām, okupantu izlaupīta, ar līdz galam neizveidotu un nepieredzējušu valsts pārvaldes aparātu, bez savas finanšu sistēmas.
Pēc iespējas precīzāku ziņu ievākšanai par karadarbības, okupantu saimniekošanas un politisko varu vairākkārtējas maiņas sagādātiem materiāliem zaudējumiem 1919. gada pavasarī tika izveidota Valsts kara zaudējumu komisija. Šai komisijai pakļāvās attiecīgās apgabalu, pilsētu un apriņķu komisijas, arī katrā atbrīvotajā Latvijas pagastā no iedzīvotājiem pieņēma pieteikumus par kara zaudējumiem un novērtēja tos. Tad vēl nepavisam nebija skaidrs, kā būs ar kara laikā izvesto (uz Maskavu, Petrogradu u.c. bijušās Krievijas impērijas vietām) materiālo un kultūras vērtību reevakuāciju, ar atlīdzību par vācu okupantu, padomju varas un bermontiešu nodarīto postu, tomēr attiecīgo komisiju izveide un darbība liecināja par valstisku pieeju problēmas risinājumam.
Pēc sākotnējiem aplēsēm (1920. gada marta sākumā), uz Krievijas rēķina izrādījās kopumā vairāk nekā 1 mljrd. 704,4 milj. zelta rubļu jeb ap¬mēram 69% no visiem Latvijas zaudējumiem. Vācijas karaspēks līdz P. Bermonta uzbrukumam Rīgai bija sagādājis zaudējumus aptuveni 388 milj. zelta rubļu jeb 16% apmērā. Padomju varas nodarījumi naudas izteiksmē tika lēsti 329 milj. zelta rubļu jeb 13% no kopapjoma, bet bermontiešu -36 milj. zelta rubļu, t.i., aptuveni 2%. Tādējādi Latvijas materiālie zaudējumi līdzinājās aptuveni 2 mljrd. 457,4 milj. zelta rubļu.10 Tālaika apstākļiem tā patiesi bija milzīga summa.
…