Vēsturei nav labpaticis saglabāt celtniecības pieminekļus no latviešu senatnes. Pilskalnu un apmetņu arheoloģiskie pētījumi ļauj apjaust kuršu, sēļu, zemgaļu, latgaļu un lībiešu būvju kontūras zemes līmenī. Par to, kas atradies augstāk par pamatiem, ziņas ir fragmentāras un pēc atradumiem Āraišu ezerā un zem Rīgas izsīkst. Tikai droši zināms, ka pēc 13. gs. latvieši savas mājas būvēja no koka, egļu vai priežu baļķiem guļbūvē.
Pamati un pavardi bija krauti no laukakmeņiem, krāsnis mūrētas ar māliem. Cik iespējams – durvju virās, spārēs un citur izmantotas dabas dotās formas.
Kādas kopainas no detaļām veidoja šīs būves (no kura laika mums sākās, piemēram, savrupsēta, vairākslīpņu jumti, rija, klēts un kūts kā atsevišķas ēkas, pirmie logi), mēs meklējam dabā un rakstos. Praktiski senāku latviešu māju par 17.gs.70.gados būvēto Valmiermuižas “Brežu” dzīvojamo riju mums nav. (Indāns 1994a) Šī rija un arī daudzas citas senas latviešu celtnes ir unikālas, tās būvētas ar mīlestību un pat pēc simtiem gadu tajās ir saglabājusies savdabīga aura, kas piesaista. Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir vieta, kur tiek saglabāta latviešu kultūras elpa un burvība cik to ir atļāvusi latviešu tautai neizdevīgās vēsturiskās sakritības.…