Latvijas Republikas nacionālā drošība ir valsts un sabiedrības spēja aizsargāt, nostiprināt un attīstīt sabiedrības un jebkura valsts iedzīvotāja individuālās drošības intereses un Latvijas Republikas Satversmē noteiktās pamatvērtības:
valstisko neatkarību,
valsts demokrātisko iekārtu, teritoriālo integritāti,
cilvēktiesības,
valsts iekšējo drošību un iedzīvotāju labklājību,
sabiedrības brīvas attīstības perspektīvu,
politisku un ekonomisku stabilitāti.
Nacionālās drošības intereses ietver valsts un sabiedrības ilgtermiņa attīstībai nepieciešamo priekšnoteikumu nodrošināšanu, Latvijas iedzīvotāju valodas un kultūras identitātes saglabāšanu, aizsardzības sistēmas uzturēšanu, zinātniskā un tehniskā potenciāla attīstīšanu, vides ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanu, kritiskās infrastruktūras, telekomunikāciju un informācijas tehnoloģiju drošības nodrošināšanu un attīstību.
Nacionālās drošības politika ir pasākumu kopums, kas vērsts uz apdraudējumu un potenciālo riska faktoru novēršanu. Nacionālo drošību nodrošina, īstenojot vienotu, mērķtiecīgu un sistemātisku valsts un sabiedrības politiku: attīstot stabilu iekšpolitisko, sociālo un ekonomisko vidi, attīstot efektīvus Nacionālos bruņotos spēkus, nodrošinot krīzes pārvarēšanas spējas, veidojot tiesisku valsti, ievērojot starptautiskās tiesības, kā arī līdzdarbojoties Eiropas un transatlantiskajās politiskajās, ekonomiskajās, drošības un aizsardzības struktūrās. [ 4., ]
Drošības politikas veidošana lielā mērā ir valstu nodarbošanās, tad svarīga praktiska nozīme ir tam, ka nacionālā drošība iekļauj sevī visus pārējos drošības apsvērumus, kādi ir atrodami indivīda un sistēmas līmenī. To parāda Oles Vivera „smilšu pulksteņa modelis”.…
