Ievads
Latvijas okupācija ir ļoti delikāts jautājums, kura publiskai pētīšanai Latvijā varēja pievērsties tikai pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā. Turklāt šī jautājuma izvirzīšana starptautiskā skatuvē ir bijis Latvijas politiķu bieds, baidoties sabojāt jau tā nestabilās attiecības ar lielo kaimiņvalsti. Ir skaidrs tas, ka Baltijas valstis vienmēr ir ietilpušas Krievijas politiski ekonomiskajā interešu sfērā kā tilts uz Eiropu un brīva pieeja Baltijas jūras ostām. Tādēļ notikumi, kas norisinājās 1940. gada vasarā bija likumsakarīgs iznākums. Tomēr šeit nedrīkst neņemt vērā vēsturisko notikumu gaitu, jo diezin vai Rietumu sabiedrība būtu pieļāvusi tik atklātu Latvijas okupāciju, ja vien nebūtu 2. Pasaules kara, kas ļoti nopietni jau tāpat apdraudēja Latvijas suverenitāti. Taču karš bija pats ideālākais laiks, kad iegūt varu Baltijā, jo visa Pasaule bija pievērsusies drausmīgajiem notikumiem Rietumeiropā. Tieši šādā brīdī šķietami leģitīmā Baltijas valstu pievienošanās Padomju savienībai neviesa nevienas lielvalsts interesi, jo fakti par neleģitīmas valdības izveidošanu un saeimas vēlēšanām tika slēpti.
Turklāt K. Ulmaņa autoritatīvais režīms, Latvijas politiķu reakcija uz ultimātu un tā laika politiskā situācija Latvijā un Latvijas ārpolitikas trūkumi okupāciju padarīja daudz vieglāk realizējamu. Vai situācija būtu bijusi labāka, ja Kārlis Ulmanis un tā laika politiķi būtu rīkojušies savādāk un lielāku uzmanību pievērsuši ārpolitikai? Vai neitralitāte bija labākā ārpolitikas stratēģija, vai arī tā bija pārāk tuvredzīga? Viss noteikti varēja izvērsties daudz savādāk, taču kā, mēs nekad neuzzināsim.
Vēsturiskais fons un Latvijas ārpolitika
Latvijas valsts starptautiskais stāvoklis kopš neatkarības laikiem nebija būtiski mainījies. Neviens no ārlietu ministriem neko daudzmaz būtisku nebija panācis. Pēc K. Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā nekas būtisks tā arī nemainījās, jo viņa aizņemtība valsts vadīšanā liedza ministru prezidentam iedziļināties starptautiskajos notikumos un apmeklēt citas valstis. [10:682] Tādā veidā ārpolitiskie jautājumi palika atstāti novārtā. Par galveno atbildīgo kļūst baltvācietis V. Munters, kas ir veikls diplomāts. [5:347] Liela problēma ārpolitiski svarīgo jautājumu pieņemšanā tika apspriesti šaurā lokā, nereti K. Ulmanim konsultējoties tikai ar V. Munteru, vai vienpersoniski. Šāda kārtība Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāram deva iespēju dažkārt iespaidot valsts vadītāju tā vai cita lēmuma pieņemšanā. [10:682] Šāda ārpolitika deva pārak lielu rīcības brīvību vienam cilvēkam – V. Munteram.
Tajā laikā aktualizējās jautājums par Baltijas Antantes izveidošanu. 1934. gada 12. septembrī Ženēvā tika parakstīts Latvijas, Lietuvas un Igaunijas līgums, kas paredzēja Baltijas valstu sadarbību ārpolitikā un savstarpēji diplomātisku atbalstu starptautiskajos jautājumos ( ne retāk kā 2 reizes gadā vajadzēja sasaukt 3 Baltijas valstu ārlietu ministru konferenci ). [3:164] Tas bija tā laika lielākais Latvijas ārpolitiskais panākums. Tomēr Lietuvas – Polijas konflikts Viļņas apgabala jautājumā bija iestrēdzis, un Latvija to pie labākās gribas nespēja mainīt, tādēļ noslēgtā savienība nebija pietiekami cieša, tai nesekoja militārs līgums, gatavība visu valstu armijām kopēji aizstāvēties agresora uzbrukuma gadījumā. [10:684] Baltijas valstis kopā būtu liels spēks, spēks, kas tā arī netika pielietots. Kašķīgās Baltijas valstis nespēja vienoties dažādos savstarpējos jautājumos, kā arī katra no tām veida citādāku ārpolitiku – Igaunija bija provāciski noskaņota, Lietuva, pateicoties konfliktam ar Poliju, bija nosliekusies uz PSRS un Latvija mēģināja dejot pa naža asmeni starp šīm divām lielvalstīm. Baltijas Antantes izveidošana nevienai no lielvalstīm nebija pa prātam, tādēļ tās pielika visas pūles, lai to šķeltu.
…
