SECINĀJUMI
• Reģionālās atšķirības radījušas valsts teritoriju dzīves kvalitātes nevienmērīgu izkliedi Latvijā, kas nonāk pretrunā ar Satversmē garantētajām visu iedzīvotāju tiesībām uz līdzīgām iespējām. Šo problēmu atklāj vairāki rādītāji, piemēram, reģistrētā bezdarba līmenis valstī 2011. gada aprīļa beigās svārstījās no 10.5% Rīgas reģionā līdz 22.5% Latgales reģionā, tādējādi pēdējā iedzīvotājiem risks saskarties ar materiālām grūtībām ir daudz augstāks.
• Jāsecina, ka būtiska problēma ir nevienlīdzīgais iedzīvotāju skaits reģionos, un vērojama tendence iedzīvotāju skaitam reģionos samazināties. Līdz ar to var teikt, ka depopulācija ir Latvijas galvenā problēma un izaicinājums. Turklāt depopulācijas problēmas visvairāk skar tieši Latvijas reģionu nākotni. Tikai pēdējo desmit gadu laikā (2004.-2014. g.) Latvijas iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 12 procentiem. Nākotnes prognozes nav iepriecinošas. Tiek lēsts, ka līdz 2025. gadam iedzīvotāju skaits samazināsies vēl par 12 procentiem un sasniegs 1,75 miljonus. Būtiski mainīsies arī iedzīvotāju struktūra. Vissmagāk šīs pārmaiņas skars tieši Latvijas reģionus. Jau pēdējo piecpadsmit gadu laikā tieši reģioni, it īpaši Latgale visvairāk cietuši no iedzīvotāju skaita samazinājuma.
• Jāsecina, ka būtiska reģionu attīstības problēma ir arī atšķirīgi IKP, nabadzības indeksa un iedzīvotāju ienākumu rādītāji. Rīga visos reģionos ir pārliecinoši priekšā citiem reģioniem, kas rada izteiktu disbalansu un nevienlīdzīgu valsts teritorijas attīstību. Tieši šī ekonomiskā atpalicība rada iepriekš minēto problēmu – iedzīvotāju aizplūdi no reģioniem.
• Kopumā var secināt, ka reģionālās attīstības līdzsvarošana nav akūta ekonomikas nepietiekamība, tāpēc problēmas risināšana tiek regulāri atlikta. Latvijas ekonomikas attīstība ir monocentriska, kas liedz ieguvumu maksimizēšanu un neveicina resursu pilnīgu iesaisti saimniecībā. …