Pirmās idejas par demokrātiskajām iezīmēm Latvijā ir vērojamas Garlība Merķeļa grāmatā „Latvieši” (1796.g.’): „Valsts būtu laba tad, ja tā būtu laba visiem un aizsargātu visus.” Bet ideja, kā tāda, manuprāt, latviešos jau pastāvēja daudz senāk. Tā radās jau tajā mirklī, kad mēs sevi nosaucām par latviešiem.
Tomēr ideja par Latviju, kā latviešu tautas teritoriju, radās 19.gs. jaunlatviešu vidē Eiropas nacionālisma un liberālisma ideju ietekmē. Notika baltu cilšu un lībiešu saliedēšanās par vienu tautu, bija jau aizsākusies agrārās sabiedrības industrializācija un sekojošā sabiedrības modernizācija – daļa latviešu zemnieku devās uz pilsētām laukos un pilsētās veidojās latviešu literatūra. Viens no pirmajiem un ievērojamākiem jaunlatviešiem, kurš sāka publiskot savos rakstos ideju par Latviju bija Juris Alunāns: „Latviešiem ir sava zeme, ko varētu saukt par „Latavu” jeb „Latvu”.” Tomēr vārds „Latvija” vēl nepastāvēja, tas pirmo reizi parādījās 1862.g. laikrakstā „Pēterburgas avīze”. Šo laika posmu 19.gs. 50.-70.g. sauc par Pirmo latviešu tautas atmodu. Ievērojamākie tās dalībnieki bija – vadītājs, Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Kaspars Biezbārdis, Atis Kronvalds, Krišjānis Valdemārs. Jaunlatvieši sāka cīņu pret vācu baronu ekonomiskajām un politiskajām privilēģijām, nacionālo jūgu, pieprasīja latviešu tautas vienlīdzību ar citām tautām. Galvenie ieguldījumi bija – latviešu nacionālās kultūras attīstībā, literatūrā, valodas izkopšanā, folkloras vākšanā, cittautu darbu tulkošanā, atziņu popularizēšanā. Jaunlatvieši cīnījās par tautas izglītību, attīstību, izveidoja no vācu baroniem neatkarīgu presi. …
