20. gs. sākumā Krievija joprojām bija absolūta monarhija. Valstī nebija ne konstitūcijas, ne parlamenta. Cars Nikolajs II turpināja pārkrievošanas politiku. Tās mērķis bija nodrošināt krievu valodas, kultūras un pareizticības dominanti visā impērijā un padarīt Baltijas guberņas krieviskākas, kā arī likvidēt vācu muižniecības īpašās privilēģijas Baltijā. Pēc Krievijas parauga pārkārtojas tiesas un pilsētu pašvaldības. Visās mācību iestādēs ieviesa krievu mācību valodu. Latgalē aizliedz latīņu druku un ierobežoja katoļu baznīcas darbību. Tādēļ Baltijā, tai skaitā arī Latvijā, krasi saasinājās sociālās pretrunas. Arvien lielāku neapmierinātību latviešos radīja carisma pārkrievošanas politika un vācu muižnieku privilēģijas.
20.gs. sākumā visi latviešu apdzīvotie novadi – Vidzeme, Kurzeme un Latgale ietilpa trīs dažādu Krievijas guberņu sastāvā. Guberņas sīkāk dalījās apriņķos, tie- pagastos. Guberņas augstākā amatpersona bija imperatora iecelts gubernators. Vidzemes gubernatora rezidence atradās Rīgas pilī, Kurzemes gubernatora – Jelgavas pilī. Latgale tika pārvaldīta no guberņas centra Vitebskā. Jaunlatviešu ieviesto jēdzienu Latvija cara patvaldība neatzina un centās nepieļaut tā lietošanu.
Neskatoties uz latviešu mazajām tiesībām savā zemē, 20. gs. sākumā Baltijas guberņas (Vidzeme un Kurzeme Latvijā) ekonomiskā ziņā kļuva par vienu no attīstītākajiem rajoniem Krievijas impērijā, turpretī Latgales, kura ietilpa Vitebskas guberņā, un Lietuvas teritorijas ekonomiskās attīstības līmenis atpalika no Krievijas vidējā līmeņa. …