Ir dzestrs ziemas vakars. Trešdiena. Rīga. Raiņa bulvāris 19. Mēs straujiem soļiem tuvojamies Latvijas Universitātes galvenās ēkas ieejai. Nepacietīgi veramies debesīs, lai noskaidrotu, vai tās nav kļuvušas mākoņainas. Universitātes priekštelpā jau atrodas daudz dažāda vecuma jauniešu un pieaugušu cilvēku. Retais no viņiem varētu būt šīs augstskolas studentu gados. Tad, ko visi šie cilvēki dara universitātē, vakarā, jau ilgi pēc mācību laika beigām? Mēs zinām.
Drīz vien kāds vīrs apjautājas vai maz paši zinām, kādēļ esam šeit sapulcējušies, un aicina sadalīties grupiņās pa desmit un sekot viņam. Kurp? Uz universitātes jumtu, pa šaurām garām vītņu trepēm, mazliet pavērot zvaigznes ar Latvijas Universitātes observatorija teleskopu.
Cilvēki savā starpā lielākoties nav pazīstami, sadalījušies pa nelieliem bariņiem, tomēr visus vieno šis kopējais mērķis. Kopā esam ap 50 zvaigznes vērot gribošo. Cilvēki ir draudzīgi un mierīgi, nav grūstīšanās, visi pacietīgi gaida savu kārtu. Pāris sekundes ieskatīties pa teleskopa aci un saredzēt Saturna gredzenus vai, piemēram, uz Oriona jostas atrodošās planētas. Šo pāris sekunžu dēļ vairāk kā stundu stāvam uz šaurām, stāvām trepēm, atrodamies nepārtrauktā caurvējā. Taču valda tāda patīkami satraukta atmosfēra, kas liek tomēr izturēt aukstumu, neskatoties uz to, ka ir viena no aukstākajām šīs ziemas naktīm. Uz trepēm norisinās dažādas sarunas, pārsvarā katrs vēlas parādīt savas zināšanas par astronomijas jautājumiem. Pie sienas atrodas dažādi zinātniski raksti, bildes, fotogrāfijas, par šo tēmu, lai sniegtu nedaudz informācijas un palīdzētu īsināt laiku. Uz mūsu jautājumiem piesakās atbildēt kāda sieviete, visticamāk universitātes darbiniece. Sarunas gaitā ar viņu noskaidroju, kā notiek saules aptumsums un kādēļ tad mēness pieaug un dilst. Patiesībā, atbildes tiešām nezināju. …
