1937. gada 5. novembrī Hitlers paziņoja: “Vācijas politikas mērķis ir nodrošināt un saglabāt vācu tautas kopību un to paplašināt. Tādēļ tas ir jautājums (par Sudetijas pievienošanu) par dzīves telpu (Lebensraum).” Viņš atzina, ka Vācijas ceļu aizsprostoja Lielbritānija un Francija, un bija pārliecināts, ka Vācijai ir tikai “viens ceļš – vardarbības ceļš”1. Šis paziņojums un daudzās publikācijas 1938. gada beigās un 1939. gada sākumā, kurās tika pieprasīta “Baltijas valstu iekļaušana vācu “dzīves telpā”, Latvijas valdībai lika domāt, ka lielākie brīvības zaudēšanas draudi nāca tieši no Vācijas. Turklāt PSRS ārpolitika tikai mulsināja, bez tā, ka PSRS ieņēma šķietami attālinātu pozīciju no notikumiem Eiropā, notika lielas “tīrīšanas” valsts iekšienē un ārvalstu organizācijās, kas vislabāk bija redzams “Baltijas zemju komunistu partiju aparatūras un Padomju Savienības baltiešu pasākumu pilnīgajā izpostīšanā”2. Pēc šādām aktivitātēm šķita, ka “PSRS vadība kļuvusi praktiska, krieviska un ieinteresēta savas zemes modernizēšanā un tās saimniecības uzlabošanā”3 un nemaz neinteresējas par mazajām valstīm kā par saviem upuriem.…