Secinājumi
Ideja par pilnīgi neatkarīgu Latvijas valsti, kuras sastāvā tiktu apvienoti 3 latviešu apdzīvotie novadi – Kurzeme, Vidzeme un Zemgale – dzima ļoti vēlu. Ne agrāk kā 1917. g. Līdz tam politiskā līmenī pastāvēja tikai dažādi autonomijas modeļi, no kuriem daži paredzēja pat ļoti plašas vietējās varas pilnvaras, bet tomēr turējās pie institucionālas saistības ar Krieviju. Latvija tāpat kā daudzas citas centrālās un Austrumeiropas valstis varēja dzimt, tikai tad, kad 1. pasaules kara beigās sagruva 4 vecās Eiropas impērijas – Austroungārija, Krievija, Vācija un Osmaņu impērija – un to vietā dzima jaunas, neatkarīgas un demokrātiskas valstis.
Latvijas Republika tika proklamēta 1918. g. 18. novembrī. Svinīgajā proklamācijas aktā piedalījās plaša politiskā spektra partijas un grupas. „18. novembra Latvija” bija demokrātiska Latvija, kur savu pārstāvniecību bija deleģējušas gan sociālistu, gan pilsoņu, gan zemniecības, gan arī minoritāšu politiskās organizācijas. Lai arī 1918. g. 18. novembrī jaunās valsts kontūras vēl nebija ļoti spilgtas un idejai par demokrātisku Latviju vēl vajadzēja piedzīvot savas ugunskristības cīņās pret Pētera Stučkas proponēto „latvisko komunismu” kā arī pret Golca un Bermonta avantūristiskajiem plāniem par pro – vāciskas Baltijas valsts izveidi, šī ideja tomēr izdzīvoja un uzvarēja, kā arī tika piepildīta ar reālu saturu līdz 1934. g. 15. maijam, kad vairāki šīs idejas realizētāji bija zaudējuši ticību šīs idejas dzīvotspējai. Tā bija milzīga, vēsturiska kļūda, kas ievadīja gandrīz sešdesmit gadus garo autoritārisma un totalitārisma posmu Latvijas vēsturē, kurš, savukārt, uzlika savu zīmogu arī historiogrāfijas attīstībai. Vēl joprojām vēstures literatūrā pastāv vairāki neskaidri jautājumi, kas tieši saistīti ar Latvijas valsts tapšanas procesu. Tie iezīmēti arī šajā referātā un uz tiem skaidras atbildes vajadzēs sniegt jau nākotnes vēsturniekiem.
…
