Latvijas valsts iedzīvotāji

9. KOPSAVILKUMS UN SECINĀJUMI
Atkarībā no konteksta latviešus būtu pareizi apzīmēt gan par tautu (vispārējā, universālā kontekstā), nāciju (valstiskā, politiskā kontekstā), valstnāciju (valstiskā, politiskā, valstiesiskā kontekstā), gan par kultūrnāciju (vēsturiski politiskā kontekstā), kas savā pašizpratnē varētu sākt nedaudz virzīties politiskas nācijas virzienā.
Latviešu nācijas nacionālā pašapziņa un valstiskā apziņa salīdzinājumā ar citām Eiropas nacionālajām valstīm joprojām ir samērā bāla. Latviešu intelektuālā elite nav īsti spējusi adekvāti apzināt latviešu nācijas vietu, lomu, uzdevumus un iespējas savā nacionālajā valstī, Eiropā un pasaulē, un līdz ar to izmantot savu nacionālo valsti šo mērķu sasniegšanai.
Tauta var pavairoties tikai bērnu radīšanas ceļā, bet nācija – arī pievienojot citu etnosu un nāciju pārstāvjus. Tomēr nemainīga paliek prasība ienācējiem integrēties nācijas pamatetnosa vēstures un kultūras tradīcijā. Ja tas nav noticis, tad viņu piederība nācijai nav īstenojusies un viņiem nepienākas šīs mūsu valsts – Latvijas – pavalstniecība. Ja tas tomēr ir noticis un viņi šo pavalstniecību ir ieguvuši, tad viņu pavalstniecības tiesiskums ir jāapšauba un viņiem šī pavalstniecība ir jāatņem.
Kāpēc Latvijas tautā mīt vispārējs priekšstats, kuru autors formulēja: Latvietis mīl Latviju (Latvijas dabu), bet nemīl savu Latvijas valsti? Demokrātijā šai tēzei vajadzētu būt absurdai, jo valsts - tā ir tauta. Nemīlot valsti, mēs noliedzam arī paši sevi. Latviešu tauta ir izveidojusies un turpina pastāvēt, pateicoties tautu vienojošai nacionālai kultūrai. Neviena nācija, kura pazaudējusi savu kultūru, kā nācija nepastāv. Latviešu tautai vēsturiski nav tradīcijas uzticēties valsts varai un justies piederīgi valstij.
Zema dzimstība, augsta mirstība, daudz aizbraucēju un maz iebraucēju – tie ir četri faktori, kas nosaka to, ka latviešus var dēvēt par vienu no straujāk izzūdošajām nācijām pasaulē.
…