Senlatviešu reliģija parādās ticībā un darbos. Senais latvietis ticēja Dievam un dievībām. Senlatvijā godināja Debesu tēvu – Dievu (Dieviņu) – kā galveno dievību. Tautas uzskatos Dievs ne tikai līdzinājās cilvēkam, bet arī darīja visus viņa darbus: līda līdumu, sēja ar sētuvi u.c.
Senais latvietis ticēja arī vairākām dievībām. Pirmo vietu ieņēma Pērkons. Tas bija ļoti spēcīgs dievs, kas trenkāja ļaunos garus – jodus u.c.. Senāk ticēja, ka pērkons un zibens ir Pērkona roku darbs. Lai iegūtu Pērkona draudzību, viņam ziedoja zem svētiem ozoliem.
Par cilvēku likteņiem lēma Laima vai Kārta. Ļaudis ticēja, ka katram cilvēkam ir “sava laime un nelaime”, kuru jau šūpulī noliek likteņa lēmēja Laima.
Zemes māte Māra bija zemes labumu devēja. Viņa rūpējās, lai labi augtu labība tīrumos, ogas un sēnes mežos, savvaļas dzīvnieki un mājdzīvnieki.…