Lauksaimniecība ir nozīmīga Latvijas tautsaimniecības nozare. Latvijā tā ir viena no tradicionālākajiem nodarbošanās veidiem, tās nozīme ir ne tikai praktiska - iedzīvotāju apgādāšana ar lauksaimniecības produktiem, bet arī simboliska, jo daudziem kļuvusi par dzīvesveidu, kuru mainīt ir ne tikai ļoti grūti, bet arī neiedomājami. Lauksaimniecība atšķiras no citām tautsaimniecības nozarēm – tai ir sezonas raksturs un galvenais ražošanas resurss ir zeme, tāpēc ļoti svarīga ir zemes auglība, kas apvienojumā ar darbaspēku, kapitālu un vadītspēju spēj dot jūtamu ieguldījumu valstī ražotajā iekšzemes kopproduktā.
Lauksaimniecībai Latvijā ir labas un potenciālas iespējas - Latvijā ir pietiekami daudz mitruma, siltuma un gaismas bioloģiskā un ģenētiskā potenciāla izmantošanai. Paliek atklāts jautājums - kāpēc lauksaimniecība Latvijā tiek sagrauta? Laukos valda bezdarbs, lielākā daļa latviešu tautas nodzeras, latvieši izmirst. Laukos uzceltās fermas, darbnīcas, kaltes un citas būves, kur ieguldīti tautas līdzekļi, sabrūk.
Racionāla lauksaimniecības ražošanas attīstība lielā mērā nozīmē racionālu dabas resursu izmantošanu. Līdz ar to lauksaimniecības attīstības pamatuzdevumi ir: valsts iedzīvotāju nodrošināšana ar kvalitatīvu pārtiku no vietējiem, nevis no importētiem, lauksaimniecības produktiem, konkurētspējīgu ienākumu nodrošināšana lauksaimniecībā strādājošajiem un racionāla dabas resursa – zemes izmantošana.
Zināšanas, labi piemēri un sakārtota infrastruktūra var modināt laukus jaunai dzīvei. Zināšanas un infrastruktūras sakārtošanu lauksaimniecības eksperti min kā galvenos priekšnosacījumus, lai lauki kļūtu pievilcīgi tiem, kuri nealkst savu dzīvi pavadīt pilsētās, bet vēlas būt noderīgi sabiedrībai un dzīvot pārticībā arī laukos. Vēl svarīga ir uzdrīkstēšanās darīt un sapratne, ka realizēt savas idejas nav īpašu cilvēku īpaša priekšrocība, bet to var izdarīt jebkurš, ja vien vēlas. …
