Es daudz lasu, un līdz šim es domāju, ka daiļliteratūrā ir daiļa valoda.
Šis mans stereotips negūst apstiprinājumu. Vidusskolas klasēs esmu lasījusi K. Ulbergas – Rubīnes, G. Repšes, N. Ikstenas, M. Asares darbus. Īpaši mani ieinteresēja L. Muktupāvelas savdabīgais lakoniskums, sapratu, ka viņa ir mūsdienīga autore, kas raksta mūsdienīgi.
Gribēju iedziļināties, kas tad rada šo savdabīgumu.
Arī vairākus manu vienaudžu lietotos sarunvalodas vārdus sastapu daiļliteratūras grāmatā. Tas mani pārsteidza.
Mani ieinteresēja, kādēļ autore izmanto šādu leksiku, jo tā tomēr ir sarunvaloda, nevis daļliteratūras valoda.
Varbūt tā ir vēlme būt neatkārtojamam un paust savu individuālo stilu, bet varbūt tomēr zināma tuvināšanās mūsdienu lasītājam.
Lai sasniegtu darbā izvirzīto mērķi - izpētīt L. Muktupāvelas daiļdarbu valodu – lasīju L. Muktupāvelas grāmatas. Izmantoju interviju analīzes un daiļdarba valoda analīzes metodi. 11. un 12. klasē lasīju vairākas grāmatas un pētīju L. Muktupāvelas daiļdarbu valodu.
Lasīju grāmatas:
1)„Cilpa”;
2)„Ducis”;
3)„Mīla. Benjamiņa”;
4)„Šampinjonu derība”;
5)„BrāliBrāli”;
6)„Totēmi”.
1. Laima Muktupāvela
Rakstniece, prozaiķe un žurnāliste. Dzimusi 1962. gadā Rēzeknē. Mācījusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas ādas plastikas nodaļā. Līdz 1989. gadam studēja vēsturi Latvijas Valsts universitātē – filozofijas fakultātē, specializējās – vēsturnieks–pasniedzējs. Vēl Muktupāvela savu izglītību ir guvusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžā, Ādas - plastikas nodaļā, specialitāte – mākslinieks-meistars. Viņa ir strādājusi par redaktori žurnālā „Patiesā Dzīve”, bijusi brīvmāksliniece, kā arī dažādu projektu vadītāja utt.
L. Muktupāvela ir strādājusi arī dažādus darbus gan Latvijā, gan ārpus tās. Bijusi sanitāre slimnīcā, modele LMA, arhivāre un sēņu šķirotāja Īrijā.
Piedalās arī radošajā organizācijā „Rakstnieku savienība” jau no 2002. gada. Šobrīd dzīvo Gulbenē.…
