XIV un XV gadsimtā, Agrās Renesanses laikā, Eiropas kultūrā veidojās tas pamats, uz kura balstās turpmāko gadsimtu māksla. Tajā laikā cilvēki centās atbrīvoties no viduslaiku baznīcas sludinātās ticības debesu labumiem un, arvien vairāk interesējoties par šīs zemes dzīvi, centās ielūkoties dabā un cilvēkos ap sevi, arī paši sevī. Cilvēks, viņa dzīve un izjūtas kļuva par mākslinieku galveno pētīšanas un attēlošanas objektu. Arī tad, ja baznīckungi māksliniekam pasūtīja Dieva un svēto attēlojumus, par paraugu tika izmantoti tie cilvēki, ko mākslinieks diendienā redzēja ap sevi. Vērodami un pētīdami īstenību sev apkārt un cenzdamies arvien precīzāk un pārliecinošāk attēlot to uz audekla, Renesanses gleznotāji raisījās vaļā no viduslaiku mākslas nosacītības, meklēja un atrada arvien jaunus un jaunus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus- līniju un krāsu perspektīvu, gaismēnu, kompozīcijas paņēmienus, krāsu saskaņošanas likumības utt.…