Šajā referātā ir aprakstīta viena no Renesanses laika dižākajām personībām – Leonardo da Vinči. Tekstā minēti tikai daži no viņa radītajiem mākslas darbiem. Lielāks uzsvars likts uz inženierzinātniskajiem sasniegumiem. Iztirzāts arī Leonardo dzīves gājums – kur viņš uzturējies, kādu cilvēku pasūtījumus veicis, kādas bijušas viņa attiecības ar apkārtējiem.
Referāta pirmās trīs nodaļas – Florence, Milāna, Klejojumos – veidotas, ņemot vērā to, kur Leonardo dzīvojis un strādājis. Nākamajā nodaļā – Sapnis lidot – aprakstīti pētījumi, kurus Leonardo veicis, cenšoties uzkonstruēt lidojošas mašīnas un cilvēka lietošanai derīgus spārnus. Pēdējās nodaļās – „Svētais vakarēdiens,” „Kauja pie Anjāri,” „Mona Liza” – sīkāk aplūkoti trīs slaveni Leonardo darbi.
Nepretendējot uz smalku Leonardo da Vinči dzīves un jaunrades izpēti, referāts dod vispusīgu priekšstatu par šo dižo Renesanses mākslinieku.
Leonardo da Vinči dzimis 1452. gadā netālu no Florences. Viņš bija notāra Pjēro da Vinči un zemnieku meitenes Katerīnas ārlaulības dēls. Pjēro bija precējies četras reizes, viņa ģimenē, pateicoties trešajai un ceturtajai laulībai, bija daudz bērnu – sešpadsmit pusbrāļi un pusmāsas. Tradīciju strādāt par notāru bija iedibinājis jau Pjēro vecvectēvs.
No bērnības, kas tika pavadīta Toskānas laukos, Leonardo mantoja lielu dabas mīlestību. Vēlāk, izaudzis liels, viņš mēdza iegādāties putnus krātiņos, lai pēc tam tos palaistu brīvībā.
1466. gadā vai nedaudz agrāk Pjēro ar ģimeni no savas muižas Vinči miesta apkārtnē pārcēlās uz tuvējo Florenci.
Jau kopš mazotnes Leonardo veicās zīmēšana. Viņa skices bija tik labas, ka tēvs tās parādīja vienam no pazīstamākajiem florenciešu gleznotājiem un tēlniekiem Andrea del Verrokjo (1435 – 1488). Verrokjo tās novērtēja, un 1466. gadā, četrpadsmit gadu vecumā, Leonardo kļuva par viņa skolēnu.
Verrokjo darbnīcā Leonardo bija daudz ko mācīties. Viņš apguva metālapstrādi, iemācījās rūpīgi sagatavot savu gleznu un skulptūru tapšanu, zīmējot cilvēku skices. Iemācījās arī rūpīgi aplūkot neparastus augus un dzīvniekus, lai vēlāk tos attēlotu savos darbos, un ieguva labas priekšzināšanas perspektīvā un krāsu izmantošanā.
Viņš izveidoja vairākas sieviešu un bērnu galvas. Interesanti, ka sievietēm bijušas smejošas sejas. Leonardo jau tolaik meklēja smaida attēlošanas noslēpumu.
Sastapies ar problēmu, Leonardo mēģināja to atrisināt eksperimentējot. Dabā nebija nekā, kas nemodinātu viņa ziņkāri un neizaicinātu Leonardo izdomas spējas. Cilvēka ķermeņa noslēpumus viņš pētīja, izdarot vairāk nekā 30 līķu sekcijas. Viņš bija arī viens no pirmajiem, kas iedziļinājās embrionālās attīstības noslēpumos; viņš pētīja viļņu un straumju kustības likumsakarības; viņš gadiem ilgi novēroja un analizēja kukaiņu un putnu lidojumu. Klinšu un mākoņu forma, atmosfēras ietekme uz attālu priekšmetu krāsu, koku un zāles augšanas likumības, mūzikas skaņu harmonija – tas viss tika pakļauts nerimtīgiem pētījumiem, kas veidoja Leonardo da Vinči mākslas pamatus.
Mācekļa gados Leonardo saņēma pirmos pasūtījumus, piemēram, uzzīmēt skici portjerai, kurā būtu attēlota Ādama un Ievas grēkā krišana, šāda portjera Flandrijā ar zeltu un zīdu bija izaužama pašam Portugāles karalim. Diemžēl portjera netika noausta, taču Leonardo zīmētā skice saglabājās, pārsteidzot ar ārkārtīgi sīki un pacietīgi attēlotām detaļām.
Leonardo radīja ne tikai mākslas darbus, bet arī projektus veļamajām, cērpamajām, vērpjamajām, aužamajām un citām mašīnām; ikkatrā no tiem var atrast saprātīgu izgudrotāja domu un zināmu uzlabojumu salīdzinājumā ar toreizējo ražošanas procesu. Tur ir arī mehāniska vērpjamā ratiņa projekts, kuram līdzās 1530. gadā izgudrotais un līdz 18. gadsimta beigām tekstilrūpniecībā lietotais Jurgena ratiņš šķiet primitīvs un neproduktīvs. Taču šie Leonardo projekti netika realizēti, jo viņa izgudrojumi bija aizsteigušies laikam pa priekšu.…
