(1452. gada 15. aprīlī, † 1519. gada – 2. maijā) bija talantīgs itāļu arhitekts, anatomists, skulptors, inženieris, izgudrotājs, ģeometrijas pētnieks, zinātnieks, matemātiķis, mūziķis un gleznotājs. Viņš tiek uzskatīts par vienu no pasaules izcilākajiem gleznotājiem un dižākajiem ģēnijiem.
Leonardo bija kreilis. Tajos laikos, kad vēl rakstīja ar tintē iemērktu spalvu, kreiļiem šī nodarbe sagādāja neērtības: virzot spalvu no kreisās uz labo pusi, kreilis ar roku jebkurā brīdī varēja sasmērēt vēl nenožuvušo rakstu. Leonardo bija atradis labu izeju - viņš bija iemācījies rakstīt ačgārnā veidā, tas ir, no labās uz kreiso pusi. Šo rakstības veidu sauc par spoguļrakstu; tas izskatās pēc parastā raksta, ja raugās blakus novietotā spogulī.
Leonardo ir slavens ar savām reālistiskajām gleznām, it īpaši Mona Lisa un Svētais vakarēdiens, un zīmējumiem kā Vitruviāna Cilvēks. Viņam bija daudz savam laikam pāragru ideju. Viņa piezīmēs atrodamas neskaitāmas skices un zīmējumi, kuros var atpazīt helikoptera, tanka, vai zemūdenes apveidus, saules enerģjas izmantošanas idejas, kalkulatora funkcionālos risinājumus un daudz ko citu. Taču tikai dažus no saviem izgudrojumiem praktiskā pielietojumā viņam izdevās ieraudzīt savas dzīves laikā, jo lielākā daļa no tiem netika īstenoti. No viņa darbu oriģināliem ir saglabājušās tikai dažas gleznas, dienasgrāmatas ar zīmējumiem, diagrammām un piezīmēm. Taču Da Vinči devums cilvēcei anatomijā, astronomijā, optikā, hidrodinamikā, kā arī kultūras vērtību jomā ir viens no izcilākajiem vēsturē.
„1452. gads. Sestdiena, 15. aprīlī, nakts trešajā stundā man piedzima mazdēls, dēla Pjēro dēls. Viņam dots vārds Lionardo.”
Tāds skops ieraksts atrodams Leonardo da Vinči vectēva Antonio piezīmju grāmatiņā. Visticamāk tas esot noticis mazajā Ančjāno ciematiņā, apmēram divas jūdzes no da Vinči pilsētiņas Toskānā, Itālijā.
Vairākos avotos minēts, ka gan vectēvs, gan tēvs bijuši notāri, reģistrētu lietišķu dokumentu glabātāji. Bagāta ģimene, Florencē visu cilvēku cienīta ģimene. Ne vienā vien avotā minēts, ka Leonardo māte Katerīna nav bijusi no bagāto aprindām kā Pjēro. Minēts, ka kalpone vai zemniece, kaut arī biogrāfi ir uzsvēruši, ka sieviete bijusi „labu asiņu”. Bet godkārīgajai da Vinči ģimenei šīs asinis nav gana labas bijušas, lai vestu dēlu pie prāta un nomierinātu savu sirdsapziņu, vecais Antonio, Pjēro tēvs, visu nokārtoja pēc sava prāta. Dēlam viņš atrada piemērotāku sievu — florencieti Albijeru no Amadori ģimenes, bet apprecēt skaisto un piekrāpto Katerīnu pierunāja jaunekli, vārdā Akatabriga, kurtuves strādnieks. Tā, tik tikko paguvis nākt pasaulē, Leonardo tika izšķirts ar māti.
Leonardo bērnība
Par Leonardo bērnību zināms ļoti maz. Jau pirmajos aprakstos par viņa dzīvi leģendas mijas ar patiesību. Zināms, ka noteikti līdz divu gadu vecumam bērns palicis pie mātes. Vēlāk uzauga tēvu mājās ciešā saiknē ar dabu.
Fakts, ka Leonardo bija „mīlestības bērns”, dzīves sākumā neērtības neradīja. Kristībās viņa pasaulē ierašanos svinēja desmit krustvecāku. Bērns kristībās saņēma vārdu Leonardo di Pjēro di Antonio.
Pjēro jaunajai sievai bērnu tā arī nebija, tāpēc šķita, ka šim jaunajam ģēnijam liktenis tīšām bija radījis labvēlīgus apstākļus, jo viņš dzīvoja mīlestības un tuvinieku rūpju lokā, saņēma bagātnieka bērnu virspusējo izglītību – bez lasīšanas, rakstīšanas un aritmētikas Leonardo apguva latīņu valodas pamatus, bet kā zināms savā dzīves laikā viņš tomēr nespēja pārvaldīt šo valodu, vēl brīnišķīgi spēlēja liru un dziedāja „dievišķas improvizācijas”. Skolā viņš sāka iet 5 gadu vecumā. Tomēr jau agrā bērnībā viņu vairāk interesēja zīmēšana un nodevās lauku dabas izpētei. Zināms , ka Leonardo bijis apdāvināts skolnieks, kurš nereti rakstījis apbrīnojami krāšņā spoguļrakstā, ka iedzinis strupceļā savus skolotājus. Rokraksts ar gadiem mainījās, bet tas kļuva apvaldītāks un nosvērtāks, joprojām rakstīja spoguļrakstā, visticamāk tāpēc, ka bija kreilis un tā vieglāk rakstīt. Mazotnē Leonardo bija pieķēries sava tēva brālim Frančesko.
Tēvs sapratis, ka no pusaugu dēla notārs neiznāks, jo augām dienām viņš kaut ko zīmējis un veidojis. Stāsta, ka Pjēro pamanījis dēla talantu reizē, kad Leonardo, rotājot vairogu, uzgleznojis uz tā pūķa atveidu. Gleznojums, kura pamatā bija iepriekšējas varžu un ķirzaku studijas, bija tik reālistisks, ka tas esot tēvu pārbiedējis. Tāpēc Pjēro parādīja dēla skices savam Florences draugam tēlniekam Andrea del Verrokjo. Mākslinieks bijis sajūsmā par jaunieša pirmajiem soļiem mākslā, tāpēc aicinājis Leonardo kļūt par mācekli. 15 gadu vecumā 1467. gadā piedāvājumu viņš pieņēmis.
Leonardo mācekļa gadi- Jaunības gadi Florencē
Verrokjo darbnīcā ritēja smags darbs. Vispirms viņam bija jāapgūst zīmēšana. Verrokjo bija izcils zīmētājs un prata panākt, ka Leonardo izprot perspektīvas un faktūras svarīgumu, skicēdams gan puķes, gan auduma rakstus un māla veidojumus.
Leonardo bija ļoti paveicies, ka tika pie šī mākslinieka, jo Verrokjo bija ļoti daudzpusīgs, viņš bija reizē gan juvelieris, gan tēlnieks, gleznotājs un mūziķis, viņš interesējās par zinātnēm, īpaši ģeometriju. Turklāt darbnīca veica ne vien glezniecības, tēlniecības un juvelieru darbus, bet arī gatavoja dažādas mehāniskas ierīces un mūzikas instrumentus. Leonardo apguva ne tikai tēlniecības mākslu, bet arī apzinājās tās tiešo saikni ar zinātni.…
