Lībiešu apmetņu pētīšanas aspektus zināmā mērā noteica saglabājušos vēstures avotu raksturs un daudzums: kaut cik nozīmīgi materiāli pašlaik zināmi kopš 18. gs. vidus.
Pēc dažu arheologu atzinuma, lībieši Kurzemes ziemeļu piekrasti sākuši apdzīvot 14. gs., pārceļojot uz turieni no Kurzemes iekšējiem rajoniem, bet daļēji, iespējams, arī no Rīgas jūras līča austrumu piekrastes. 14. gs. rakstītie avoti kuršu un Kurzemes lībiešu zemes nešķiro. Šajā laikā lībiešu asimilācijas process Kurzemē, pēc arheologu atzinuma, pamatā bija noslēdzies.
13. gs. beigās un 14. gs. sākumā Kurzemes ziemeļu piekrastē apmetņu un aramzemes izvietojumu izšķirīgi noteica ģeogrāfiskā vide: mežiem un purviem bagātajā apvidū ar mazauglīgu, smilšainu augsni nav iespējama ne lielu, kompaktu lauksaimnieciska rakstura ciemu, ne kaut cik nozīmīgu kopēju aramzemes masīvu izveidošanās. Droši vien lībiešu parceļošana uz jaunajm dzīves vietām ir notikusi nevis masveidā, bet gan pakāpeniski, un etniskajam faktoram apmetņu veidošanās procesā te nevarēja būt noteicoša loma. Galvenā bija ekoloģiskā vide, kas noteica lībiešu ekonomiski saimnieciskās iespējas. Darba rezultātā apmetņu apkartējā ainava tika piemērota tas apdzīvotāju prasībām. Dzīves apstākļi piekrastē noteica arī lībiešu saimniecības raksturu - pievēršanos jūras zvejai. Taču kopumā zvejniecībai Baltijā laikā no 10. līdz 13. gs. bija tikai sezonas raksturs. Ne jūras, ne upju zveja vel nebija kļuvusi par iedzīvotāju galveno iztikas avotu. Iespejams, ka tāpēc gar jūras piekrasti ģeogrāfiski visizdevīgākajās vietās 13. gs. veidojās izkliedētas apmetnes. Mežainajā un purvainajā apvidū izmantojamās zemes platības bija ļoti maz…
