Atkarībā no pētnieciskās skolas vai virziena psiholoģijā, kuru pārstāv definīcijas autors līderība tiek definēta dažādi. Piemēram Dž. Ivancevičs un M. Matesons līderību saprot kā indivīda ietekmi uz grupas uzvedību, neizmantojot piespiešanas metodes. Līderība ir arī sekotāju darbības ietekmēšana ar komunikācijas palīdzību noteikta mērķa sasniegšanai.
Sistemātiski līderības pētījumi sākās tikai XX gs. Sākumā un līdz ar to sāka veidoties arī līderības teorijas.
1. Iezīmju teorijas
Konkrēta iezīmju teorija nekad nav bijusi izstrādāta, tadēļ šajā gadījumā nākas runāt drīzāk par pieeju nekā par teoriju.
Iezīmju pieeja vēsturiski ir veidojusies pirmā, jo tā balstās uz tā sauktā veselā saprāta apsvērumiem. Lielākā daļa pētījumu tika veltīti indivīda intelekta, personības un fiziskajām iezīmēm. Šos pētījumus veicināja arī intelekta pārbaudes testu rašanās XX gs. Un vēlāk arī testi personības iezīmju noteikšanas. Lai gan šo pētījumu gaitā noskaidrojās, ka efektīvu un neefektīvu līderu intelekta un personības iezīmes patiešām ir atšķirīgas, tomēr sastādīt efektīva līdera iezīmju sarakstu tā arī neizdevās. Runājot par fiziskām iezīmēm, šeit nākas sastapties vai nu ar plaši izplatītiem, bet ne ar ko nepamatotiem uztveres stereotipiem (piemēram, uzskats, ka liela auguma vīrieši parasti ir efektīvi līderi), vai arī zinātniski nepamatotām spekulācijām. Piemēram, Alfrēds Ādlers uzskatīja, ka maza auguma vīrieši cieš no nepilnvērtības kompleksa, kuru cenšas kompensēt ar tiekšanos pēc varas, kā argumentu minot vēsturiskas personības; Jūliju Cēzaru, Napoleonu u.c. …
