Dievnami Lejaskursā
Baznīca ienāca Lejaskursā Livonijas laikā, krustnešu jundīta, apsargāta. Pirmās bijušas kapelas Grobiņas, Durbes un Aizputes pilīs. Slēgta tipa – mūsu senči iekšā netika laisti. Pirmā atvērtā baznīca bija Durbē 1490. gadā. Četrus gadus vēlāk Bunkā ( svētā Bartolomeja kapela ). 16. gadsimtā baznīcas jau bija plaši izplatītas visās apdzīvotās vietās. Svētās Annas dievnams Liepājā 1508. gadā, ar mazu palīgbaznīciņu Šķēdē, kuru 1706. gadā ieskaloja jūrā. Pirmais Kurzemes hercogs Gothards Ketlers ierosināja svētnamu vizitāciju. Tā kā mūsu novads tobrīd atradās Prūsijas hercogistē, sakrālo celtņu sakopšana veicās labāk nekā citur Kurzemē. Gan katoļi, gan protestanti sākotnēji cēla koka dievnamus. Lēts celtniecības materiāls, jādomā, arī namdari un amatnieki bijuši pietiekamā skaitā. Nelielās ēkas apdarināja ar vertikāli vai horizontāli uznaglotiem dēļiem. Jumtus sedza ar niedru, salmu, lubu vai skaidu klājumu. Šādām būvēm bija cilvēka mūžs. Pēc gadiem astoņdesmit vai pat agrāk vajadzēja kapitāli remontēt vai būvēt no jauna. Nīcā 300 gadu laikā no jauna tikušas uzceltas 4 baznīcas, tikai 1849. gadā draudzes lūgšanu nams tapis no mūra.
Tikuši aprobēti divi pamattipi. Vienā daļā turpināja viduslaiku tradīciju – veidot divdaļīgu telpu. Mācītājam altāra daļa, sava – draudzei. Citviet dominēja piļu kapelu arhitektūra – vienota baznīcas koptelpa. Tājā īstenota Lutera ideja par mācītāju un draudzes garīgo kopību. Projektējot pastāvējusi liela vēlme atdarināt mūra celtnes, mācīties no Vāczemes. Muižniecībai piederošos dievnamos aktuāla bija dzimtas kapeņu problēma. Parasti tās iekārtoja pagrabā zem altāra.
Tornis varēja būt vai arī nebūt. Nedz katoļiem, nedz luterāņiem nepastāvēja īpašas prasības. Tornī karājās zvans, kas skandēja draudzei vēstis. Zem tā vējtveris. Beztorņu baznīcas bija Ilmājā un Ziemupē. Zvanam bija īpaša konstrukcija vai arī tas bija piestiprināts zem maza jumtiņa tieši virs ieejas.
Sakrālēkas izveides zemtekstā bija teoloģija. Pārlaicīgā un pasaulīgā daļa. Pie pēdējās piederēja lievenis, vējtveris un uzgaidāmā telpa. Sakrālajā- altāris sakramentu izpildei, kancele sprediķim. Vizuālās interjera kvalitātes bija atbilstošas laikmeta garam – barokam, rokoko, klasicismam. Katrai daļai bija sava sakrāli estētiska nozīme. Lielā vērtē bija daiļkrāsotāju darbs. Raupjas sienas prasījās pēc vienkāršības, bet tas nereti netika ņemts vērā. Griesti virs draudzes telpas ir ar zilganu pamattoni, mākoņu un zēravu attēlojums debesīs. Virs altāra eņģeļu pasaule, kura kristiešiem uzskatāmi kompensēja zemes dzīvē pieredzētās grūtības.
Pie luterāņiem jūtama atturīga pietāte, vēsums noformējumā un visā gaisotnē. Vecpils katoļu baznīcā dekoratīva pārpilnība, krāšņums, neskaitāmi spilgti elementi, svēti tēli. Pārsteidzīgi to būtu vērtēt kā provinciālu naivismu, diletantismu. Visam sava mērķtiecība, sūtība, savs skaistuma izpratums. Īpaši izcila loma – Apriķu dievnamam – baroka pērle Kurzemes viducī.
Apgaismības gadsimtā Liepājā rokoko tēlniekam Jozefam Slavičekam bijusi darbnīca. Paveiktais skatāms Svētās Trīsvienības un Cīravas baznīcās, kā arī ērģeļu prospekti, balkoni, biktssoli citur Kurzemē. Jau 17. gadsimta beigās, bet īpaši Apgaismībā, mūsu novadā sākusies pāreja uz mūra dievnamu celtniecību. Tā sakot, kopsolī ar laiku. Katrs valdnieks centās lepoties ar divām celtnēm – muižu un baznīcu. Daudziem saimniekiem bijusi tieksme pēc oriģinalitātes, bet tomēr sanāca diezgan liela vienveidība. Protams, katram novadam savas īpatnības, bet vienlaikus saglabājās kristīgās kultūras rutīnā dzimušas formas. Par to var pārliecināties katrs, apceļojot Lejaskurzemi.
Dievnamos noteikti izjūtama kāda iekšēja radniecība, kas liecina, cik spēcīgas bijušas lokālās tradīcijas.
Dievzemītes sakrālo ēku ārējais izskats, ar retiem izņēmumiem ir vienots. Gludas, bargas, masīvas sienas ar retām logu ailēm, bez profilējuma, ar gotiskām vai pat romāņu formām. Kubiska torņa masa, kuru noslēdz gotiskā smaile ar vieglu izliekumu apakšā. Kārniņiem segts kvadrāta joms, piligonāls apsīdas noslēgums.
…
