Jūlija Straumes darba gaitas Latvijā
Latvijā Jūlijs un Augusta Straumes ieradās 1923. gada Ziemassvētkos. Vispirms atbraucēji apciemoja Jūlija tuviniekus. Tikšanās ar brāli Jāni raisīja gan prieku par atkalredzēšanos, gan sāpīgu vilšanos - viņam neklājās viegli, tas laiks, kad varēja materiāli atbalstīt Jūliju, bija tālā pagātnē. Gudrais, enerģiskais vecākais brālis bija pārcēlies uz dzīvi Rīgā, pametot sievu un meitu Mailu Jelgavā, viņš bija novecojis un slims, sācis lietot alkoholu, lai remdētu mokošās sāpes. Jūlijs augstu vērtēja ģimenes nozīmi radoša cilvēka dzīvē, no stiprajiem dzērieniem bija baudījis vienīgi alu, tādēļ Jāņa rīcība viesa viņā nosodījumu un neizpratni. Tomēr sirdsapziņa neļāva nepalīdzēt Jānim, ja viņš to lūdza. Mājvietu Jūlijs un Augusta ar paziņu starpniecību atrada Lāčplēša ielā 52/54 (dzīvoklis 19a), bet vēlāk pārcēlās uz Pārdaugavu, tur viņi īrēja telpas Slokas un Vīlipa ielā. Mākslinieks ar interesi vēroja pārmaiņas Rīgā. Augustai šī pilsēta vēl bija sveša, taču viņa redzēja, ka Latvija karā cietusi vairāk nekā viņas dzimtene Beļģija. Rīgā 1923. un 1924. gadā turpināja atjaunot tiltus pāri Daugavai. Nomalēs slējās daudz izpostītu un neapdzīvotu ēku.
Galvaspilsētā pavērās vairāk iespēju atrast piemērotu darbu nekā provincē, taču meklējumi ieilga. Tad mākslinieks nolēma izmantot Kaukāzā gūtās zināšanas par persiešu tepiķu aušanas tehniku un ierosināja Galvenajai cietumu pārvaldei organizēt ieslodzītajām paklāju aušanas darbnīcu. Piedāvājums likās visai neparasts, tomēr guva atbalstu. 1924. gada februārī J. Straumi pieņēma darbā Rīgas Termiņcietumā par jaunāko uzraugu, bet patiesībā viņš mācīja ieslodzītajām aušanu. Tā Jūlijs Straume sāka skolotāja gaitas Latvijā. Pēc kāda laika māksliniekam pavērās vēl viena iespēja apliecināt savu pedagoga prasmi. 1924. Gada 11. aprīlī Izglītības nodaļas vadītājs Roberts Bērziņš lūdza pilsētas valdi palīdzēt Rīgas pilsētas amatnieku skolā (turpmāk tekstā - amatnieku skola) atvērt kursus inteliģentajiem bezdarbniekiem tādu amatu apgūšanai, pēc kuriem vislielākais pieprasījums.
Valdība šim nolūkam atvēlēja 40 000 latu lielu kredītu, un, šī lēmuma iedvesmoti, amatnieku skolas" pedagogi nolēma izveidot vairākas jaunas nodaļas, arī aušanas un sieviešu apģērba šūšanas nodaļu, par kuras vadītāju 1924. gada 1. augustā apstiprināja Jūliju Straumi.
Apģērbu J. Straumes vadībā šuva, ievērojot tā laika modes tendences. Šujmašīnu pietika, turpretim sagādāt audēju apmācībai nepieciešamo aprīkojumu bija daudz grūtāk. Vērojot audzēkņu interesi par aušanu, J. Straume nolēma paplašināt savas pedagoģiskās darbības loku. Uz šādu rīcību mākslinieku mudināja arī paša ģimenes materiālie apstākļi. Jūlijs nedomāja, ka viņa sieva varētu Rīgā atrast piemērotu darbu, turklāt vīra pienākums bija sagādāt ģimenei iztiku, tāpēc viņš meklēja vēl kādu iespēju noorganizēt paklāju aušanas kursus. Mākslinieks vēlējās ieinteresēt latviešu sievietes par austrumtautu amatniecības tradīcijām. …
