Valoda ir sabiedriski un vēsturiski attīstīta sistēma, kura līdz ar cilvēku sabiedrības materiālās un garīgās kultūras attīstību mūžam mainīgos veidos aug – no primitīvām formām uz arvien lielāku pilnību. Tā ir mainīga kā parādība, kas ir cieši saistīta ar sabiedrības darbībām. Katrai paaudzei un pat vēstures periodiem var būt savas valodas īpatnības – gan ar leksikas pusi, gan ar gramatikas, fonētikas pusi. Lai gan ligatūrām ir bijusi ļoti svarīga nozīme poligrāfijas, rakstniecības, tātad arī valodniecības attīstībā, un tās vēljoprojām tiek lietotas gan apzināti, gan neapzināti sarunvalodā vai daiļliteratūrā u.c. tekstos, ligatūras ir izmirstošā pusē. “Ja ligatūras varētu runāt, tad tās pajautātu – kādēļ neviens mani nemīl?” Referātā tiek meklētas atbildes par ligatūru veidiem un to izveides cēloni, kā arī tiek aprakstīts ligatūru “zelta laiks”, tas ir, laiks, kad ligatūras kļuva un bija nepieciešamība visos veidos, un “norietu”, jeb kādēļ no lielākās daļas ligatūru poligrāfijā atteicās un tikai daļa tiek integrēta un pielietota mūsdienu sabiedrībā.
Ar roku rakstītā tekstā ligatūra ir burtveidola rakstzīme, kas apvieno divas vai vairākas rakstzīmes vienā. Savstarpēji tās var būt apvienotas, sapludinot kopā daļas vai rakstot vienu virs otra vai vienu zem otra. Latīņu alfabētā šādi savienojumi ir kursīvo burtu atpazīstamākā pazīmē. Poligrāfijā par ligatūru tiek saukts viens burtstabiņš, kas ietver vairāku rakstzīmju saistījumus, un rakstzīmes burtstabiņā savstarpēji var nebūt arī saistītas; arī attiecīgo attēlu nospiedumā sauc par ligatūru. Ligatūru nozīmi citi dizaineri definē arī kā par “rakstsavirzes ekstrēmu gadījumu” , taču tie nav tikai divi burti “salīmēti” blakus viens otram, bet gan īpaši apvienoti vienā rakstzīmē jeb glifā (angļu val. glyph). Nejaukt rakstīšanas ligatūru ar medicīnas identisko terminu, kas apzīmē materiālu asinsvadu nosiešanai.…
