Liktenīgā mīlestība Jāņa Jaunsudrabiņa triloģijā "Aija"

Nobeigums
Ētikas skatījumā mīlestība ir intīmas un dziļas jūtas, īpašs apziņas, dvēseles stāvoklis un darbības veids, kas vērsts uz citu cilvēku, kopību, ideju utt. Mīlestība ir sarežģīta, jo tajā kopā savienojas filozofiskais un garīgais, individuālais un sociālais, personiskais un vispārcilvēciskais, saprotamais un neizskaidrojamais, intīmais un vispārnozīmīgais. Mīlestība veicina cilvēka personības veidošanos un attīstību, tā saistās ar briedumu, pašizziņu un drosmi.Tieksme mīlēt ir pati būtiskākā cilvēka pozitīvo, dzīvību apliecinošo dziņu izpausme. Mīlestība ir māksla, kas prasa pieredzi, koncentrēšanos, intuīciju un izpratni.
Jānis ir cilvēks ar ļoti plašu un augsti attīstītu garīgo pasauli, kurš savām jūtām nododas ar visu sirdi un dvēseli, tādēļ viņam nelaimīgā un liktenīgā mīlestība sagādā daudz ciešanu. Jānis mīlēja ļoti spēcīgi, taču pretī nesaņēma nekā, un šī mīlestība viņu nomāca un padarīja bezspēcīgu. Savukārt Aijas garīgā pasaule ir pavisam tukša, tādēļ mīlestība viņai nespēja nodarīt pāri. Aijai piemita tikai kaisle un miesaskāre, kas izpaudās tieksmē pēc fiziskas, bet ne garīgas tuvības. Pēc viņas piemēra ir redzams, ka cilvēkam, kurš nepazīst ne mīlestību, ne siltumu, dzīvot ir daudz vieglāk nekā tam, kurš šīs jūtas augstu vērtē. Aijai nenācās sastapties ar morālām sāpēm un pardzīvojumiem, bet gan tikai ar sadzīves grūtībām, taču Aijas personība līdz arī to nespēja pilnvērtīgi attīstīties. Ieva, līdzīgi Jānim, ir cilvēks ar plašu, taču trauslu garīgo pasauli.…