Literārās valodas vispārīgs raksturojums
Ikdienā mēs sarunājamies ar kolēģiem, dzīvesbiedriem, bērniem, draugiem, paziņām. Vairumā gadījumu mēs to darām neapzināti, jo tā taču ir tik ierasta darbība. Mēs savā starpā sazināmies ar valodu. Valoda ir ļoti sarežģīta un daudzpusīga parādība. Valoda jeb runas spēja piemīt tikai cilvēkiem, tai ir liela sabiedriska nozīme kā sazināšanās līdzeklim, citu cilvēku ietekmēšanas līdzeklim un kultūras ierocim. Valoda (franciski- langue) ir zināma potence, iespējamība, runas parādību būtība. Valoda ir sistēma, t.i., atsevišķu sastāvdaļu organismu saistīts veselums. Valodas sistēma ir struktūra- vienota hierarhiski veidota sistēma. Savu valodu visi kādas tautas locekļi nerunā vienādi. Valodai ir dažādi paveidi. Izšķirami koptas un nekoptas valodas paveidi. Plaši izplatīti valodas paveidi ir izloksnes. Nekoptas valodas paveidi izpaužas vienīgi runā. Arī dažādu sociālo grupu runa pieder pie nekoptas valodas. Valodas sociālos paveidus sauc par sociāliem dialektiem jeb žargonismiem. Nekoptas runas paveidus izmanto neliela daļa ļaužu vai nu nelielā apvidū, vai kādā kolektīvā. Būtiski no šiem paveidiem atšķiras literārā valoda. Par literāro valodu sauc vienotu, normalizētu, izkoptu visas tautas valodu, kas apvieno tautu politiski sabiedriskajā un kultūras darbā, un pārstāv tautu citu tautu vidū. Tā ir svarīgākais nacionālās valodas paveids, kas ir saziņas līdzeklis visai tautai runā un rakstos. Jēdziens literārā valoda valodniecības vēsturē ir samērā jauns, jo literārā valoda ir vēsturiska kategorija, tā var rasties tikai noteiktā sabiedrības attīstības stadijā. Literārā valoda ir regulēta, t.i., zināmā mērā mākslīga. Tajā ir daži vārdi un formas. kas izveidotas apzināti.
…