LR okupācija un socializācija no 1940.-1941.gadam

Runājot par 1940. gadu nav vienprātības kā juridiski vērtēt šī gada notikumus. 1940. gada notikumi ir saistīti ar diviem iepriekšējā gadā noslēgtiem līgumiem. Pirmkārt, ar Molotova – Rībentropa paktu, kas tika noslēgts 1939. gada rudenī un sadalīja ietekmes sfēras Eiropā un Latvija nonāca padomju „interešu sfērā”, līdz ar to Vācija apsildīja nelikt šķēršļus imigrantu plūsmai no Latvijas uz Vāciju. Otrkārt, līgums starp Padomju Savienību un Latviju par padomju bāzu ierīkošanu Latvijas teritorijā (1939. gada 5. oktobris). Lai gan karaspēku Latvijā ieveda, tomēr Padomju Savienībai bija ar to pa maz un 1940. gada 16. jūnijā Padomju Savienība apsūdzēja Latviju Palīdzības pakta pārkāpšanā un no valdības pieprasīja:
1.„sastādīt valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt Palīdzības pakta „izvešanu dzīvē”1;
2.„brīvi ielaist padomju karaspēka papilddaļas Latvijas teritorijā, „ lai tās novietotu Latvijas svarīgākajos centros tādā skaitā, kas būtu pietiekošs, lai nodrošinātu...Palīdzības pakta realizēšanas iespējas”2
Uzstādot savas ultimatīvās prasības Palīdzība pakta īstenošanai dzīvē, Padomju Savienība nav ievērojusi savu pienākumu nokārtot šādus strīdus pirmām kārtām izlīgšanas ceļā. Tāpēc Latvijas gadījumā varas piedraudēšana, kas bija pretrunā ar 1932. gadā noslēgto Neuzbrukšanas līgumu, bija netaisna, jo „Latvija bija realizējusi sadarbības politiku ar Padomju Savienību un ultimātu nebija provocējusi”3 it kā vedot slepenas sarunas ar Igauniju un Lietuvu.
Padomju ultimāts uzskatāms ne tikai par starptautisko tiesību pārkāpumu, bet arī par starptautisko tiesību noziegumu, jo Padomju Savienības izvirzītais ultimāts tiek klasificēts kā intervencija – iejaukšanās citas valsts iekšējās un ārējās lietās. …