"Dzimis 1929.g. 30.janvārī, Krustpilī. Latvietis. Vecāki no Kurzemes novada. Bērnību pavadījis Neretā, kur arī mācījies pamatskolā. Ar 1946.g. dzīvo Rīgā. No 1946.g. mācījies un 1951.g.beidzis J.Rozentāla mākslas vidusskolu. 1952.g. iestājies Mākslas akadēmijā un 1958.g. beidzis scenogrāfijas darbnīcu. No 1961.g. Mākslas savienības biedrs. Sākot ar 1958.g. piedalījies apmēram 40 dažāda kalibra izstādēs ar darbiem scenogrāfijā, plakātā, karikatūrā, grafikā, monumentāli - dekoratīvā mākslā un vitrāžā (Precīzāku datu trūkst)."Veidojis scenogrāfiju Nacionālajā Drāmas teātrī, Jaunatnes teātrī, Daugavpils teātrī, VEF kultūras namā un perifērijā. Galvenais darbalauks: preses grafika ("Literatūra un māksla", žurnāli "Dadzis") un vitrāžu kombinātā "Māksla". Sākot ar 19**.g. darinājis apm. 90 vitrāžas Latvijā, Krievijā, Uzbekistānā, Ukrainā - sadarbībā ar kombināta "Māksla"vitrāžu darbnīcu. 19**.g. izstrādājis stikla keramikas tehnoloģiju un darinājis virkni monumentālus dekorus (sanatorijā "Jaunķemeri" un "Rīgas līcis"), arī dekoratīvas plaketes. Ieviesis jēdzienu "termografika" un šajā tehnikā darinājis darbu sērijas (skat. izstādes katalogu). Vadījis MS vitrāžas apakšsekciju no 1970.g. līdz 199*.g. Pensionēts no 199*.g. Ir ģimene, dzīvesbiedre - Gundega Strauta, dēli Gints, Ansis, Solvis, Kristaps. Nav bijis kompartijas biedrs, nav sadarbojies ar čeku, nav apbalvojumu, nav zinātnisko grādu, prot latviešu, sēļu, krievu valodas, daudz mazāk vāciski. Vaļasprieks - numismātika un matemātika.
1870. gada 14. septembrī Zemgalē, Džūkstes “Rīpelēs” dzimis Ludis (pilnajā vārdā Ludvigs Ernests) Bērziņš, dzejnieks un literatūrzinātnieks, pedagogs un folklorists, līdz šim jaunākajām paaudzēm gandrīz pilnīgi nepazīstams, noklusēts visus 50 okupācijas gadus. Līdz ar mūsu valsts atdzimšanu, pie mums atgriežas arī Ludis Bērziņš, apskaidrots miers un dievišķā gaisma līdz ar viņu un viņa dzeju.
Savas pirmās dzejas rindiņas Ludis Bērziņš uzrakstījis jau mācoties Džūkstes pagastskolā. Pirmā publikācija – dzejolis “Pavasarī”.
Ražīgākais laiks Ludim Bērziņam kā dzejniekam bija studiju gadi Tērbatas universitātē (1891 – 1895), kur viņš studē teoloģiju un aktīvi piedalās latviešu studentu korporācijas dzīvē. Un tomēr – studiju gados L. Bērziņa dzejā nav tā karstā jaunības spara, liesmojošā protesta, ko sastopam Aspazijas un citu autoru darbos.
Ludis Bērziņš dzejošanu un dzeju nekad nav uzskatījis par savas dzīves mērķi vai augstāku uzdevumu.
Pirmais viņa dzejas krājums “Ceļi un teki” iznāca 1900. gadā kā “Latviešu Avīžu” Vaļas brīžu pielikums. Jau savā pirmajā krājumā ar izkopto formu, spilgtajiem salīdzinājumiem L. Bērziņš sevi pieteic kā jaunu talantu.
Zīmīgi, ka L. Bērziņa dzeja lielākoties ir gaiša, lai arī klusa prieka apgarota. Reizēm sastopamas arī skumjas un bēdas, taču nekad sāpes vai dziļu nožēlu.
Ludis Bērziņš dzeju rakstījis apmēram pirms simts gadiem, tālab mēs sastopamies ar diezgan “dīvainu” valodu, neierastām vārdu formām. Taču tas netraucē uztvert un izjust viņa dzeju. Viņš spējis uzburt dabas tēlus, savā meistarībā nostādamies blakus Fricim Bārdam un Kārlim Skalbem.…
