Ludviga van Bēthovena daiļrades apskats

Vācu komponists, flāmu jeb holandiešu izcelsmes, par ko norāda „van”. Pieder Austrijas mūzikas kultūrai, jo ilgi dzīvojis un darbojies Vīnē. Pārstāv vēlīno klasicismu. Dzīvoja uz divu laikmetu robežas. 1770. – 1827.g. Divu estētikas virzienu robeža – klasicisms un romantisms. Dzīvo vienlaikus ar pirmajiem agrīnajiem romantiķiem. Tuvinās romantismam, bet nekad neatkāpjas no klasicisma principiem, elementiem.
Komponists, pianists – jaunībā guvis slavu un atzinību Vīnē kā pianists, arī ansamblists, daudz spēlējis tieši savu mūziku. 1814.g. kurluma dēļ pārtrauc pianista karjeru. Diriģents – jaunas ievirzes aizsācējs, uzsvēra heroisko līniju, tas bija ceļš uz romantisko diriģēšanas mākslu. Pedagogs – pazīstamākais skolnieks – Karls Černi (čehs, 1791.-1857.g.)

Daiļrades avoti:

1)Lielā franču revolūcija, tās lozungs „Brīvība, brālībs, vienlīdzība”. Viņu iespaido franču revolūcijas laika mūzika – jaunums Eiropā – žanriski tie ir daudzveidīgi marši, kā arī revolucionārās dziesmas un himnas, uz kurām galvenokārt balstās Bēthovena mūzika. Tās ir ar vienkāršu mūzikas valodu, lai būtu viegli dziedāt līdzi visai tautai (Rožē de Lils fr.revoluc.himna „Marseljēza”, Žans Fransuā Goseks, Luidži Kerubīni, Luijs Pleijēls himna „Brīvībai”). Rodas jauns operas tips – lielā šausmu un glābšanas opera. Kopīgs motīvs – cīnītājs par brīvību, kurš ir apdraudēts, un cilvēki to glābj. To apliecina Bēthovena vienīgā opera „Fidēlio”. Jaunās idejas izsaka arī kantātes un oratorijas;…