Secinājumi
1. Ģimenes attiecības ir vissvarīgākās, tajās var iegūt vislielāko laimi, kā arī var piedzīvot vissmagāko vilšanos.
2. Ģimene katram dod iespēju saskatīt pašam savus trūkumus, kurus izgaismo partneris, un no tā mācīties. Ģimene ir divu pilnīgi atšķirīgu personu savienība. Ja ir ģimene, tad nedrīkst atteikties no ģimenes pienākumiem. Ģimenes uzdevums nav tikai dzimtas turpināšana, tās galvenais uzdevums ir garīgā attīstība.
3. Personības attīstībā, liela nozīme ir ģimenes locekļiem, it īpaši vecākiem, jo viņi ir bērna pirmie skolotāji. Audzināšana, skološana, klātbūtne, mīļš glāsts, pieskāriens un, protams, tam visam pāri mīlestība – veido veselīgu bērna personību. Ārpus veselīgas ģimenes, kur nevalda sapratne un mīlestība, nav iespējama pilnvērtīga personības veidošanās.
4. Protams, katrs ir ar savu mantojumu, taču tas vienmēr nevar kalpot kā aizbildinājums par cilvēka pieļautajām kļūdām un izdarītajām izvēlēm.
5. Mantojums neatsver visas personības iezīmes, jo arī vides ietekmei ir svarīga loma, kāpēc cilvēks izaug tieši tāds un ne citādāks. Miejiedarbība ar sabiedrības locekļiem, socializēšanās, arī izveido cilvēka personību.
6. Ģimenes attiecības, saikne, pārmantotās īpašības nāk līdzi visa mūža garumā. Taču katram cilvēkam ir iespēja mācīties gan no savām, gan vecāku kļūdām, lai tās dzīvē vairs nepieļautu un no tām izvairītos. Katrs sev var būt labākais modelis, tad, ja cilvēks mācās, attīstās, pilnveidojās, izglītojās. Ne velti ir teiciens – mūžu dzīvo, mūžu mācies!
…