Mācību organizācijas formu vēsturiskā attīstība

Vēlākajos gados, parādoties rakstībai, arvien sarežģītāk bija nodot zināšanas jaunajai paaudzei, jo priesteris, kurš bija apguvis rakstību, to mācīja tālāk katram skolēnam individuāli. Var secināt, ka tas bija ļoti darbietilpīgs un laikietilpīgs process, kura rezultātā ko jaunu var iemācīt nelielam skaitam skolēnu.
Vergturu sabiedrībā veidojās jauna mācību organizācijas forma, tā raksturojama kā individuāli grupālā mācību organizācijas forma. Vajadzība pēc zināma skaita izglītotu cilvēku radīja nepieciešamību skolotājam vienlaikus mācīt lielāku skaitu skolēnu. Mācot vairākus skolēnus vienlaikus, skolotājs tomēr strādāja ar katru individuāli, izskaidroja galveno un būtiskāko, tad dodot iespēju skolēnam strādāt pašam, bet skolotājs turpināja darbu ar nākamo skolēnu. Pabeidzot individuālo skaidrošanas darbu, skolotājs pievērsās atkal pirmajam skolēnam, pārbaudot viņa apgūto. Arī šai mācību organizācijas formai bija lieli trūkumi – skolēnu grupas bija nepastāvīgas, bērni atšķīrās viens no otra gan sagatavotības ziņā, gan pēc vecuma. Šī mācību organizācijas forma bija raksturīga arī feodālajai iekārtai.
Individuāli grupālā mācību organizācijas forma arī bija laikietilpīga un darbietilpīga.
Feodālismā pamazām sāka veidoties mācību organizācijas grupālā forma. Tā bija priekštece kolektīvai mācību organizācijas formai.
Izveidojās jauna mācību forma – klašu un stundu sistēma. Tās pamatlicējs bija J.A.Komenskis. Viņš sākotnēji izstrādāja klašu un stundu sistēmu kā grupālās mācību organizācijas augstāko formu.
Komenskis ieteica veidot skolēnu grupas pēc ,,prāta sagatavotības līmeņa”, uzņemot skolēnus skolā vienreiz gadā un atstājot uzņemto vienaudžu skolēnu grupu skolotājam uz visu gadu.(Žukovs).…