Pētījumi liecina, ka cilvēks uztver un iegaumē 10% sniegtās informācijas to lasot, 20% to klausoties, 30% to redzot, 40% - redzot un klausoties, 60% - informāciju pārrunājot un 80% - to sev pašam atklājot un formulējot. Balstoties uz šo apgalvojumu, varam secināt, ka mācoties un mācot ir jāizmanto dažādas metodes un stili, lai maksimāli atvieglotu mācīšanās procesu, tā sasniedzot pēc iespējas augstākus rezultātus. Tādos secinājumus varam izdarīt , ja apskatīsim dažos autorus viedokļus, kuri pētīja šo problēmu.
Cilvēki ir dažādi, tāpēc katram jābūt tiesības arī dažādi mācīties. Skolotāja pienākums ir pieņemt skolēnu tādu, kāds viņš ir, un palīdzēt viņam mainīties, kad viņš pats uzskatīs to par sev nozīmīgu. Skolotajam jāmeklē risinājums un atbilstīga pieeja gan katra konkrēta skolēna sevis izzināšanā, gan pašvērtējuma celšana, gan mācību un darba stila meklēšanā, palīdzot saskatīt viņa rakstura pozitīvās iezīmes , radot iespēju to attīstībai. Mācības skolēniem jādod iespējas mācīties sava paša izraudzītā, no citiem atšķirīga veidā, izmantot savas viņam pieņemamas mācīšanās tehnikas, atrast savu jomu, izmantot savu potenciālu. Dodot skolēnam tādu brīvību, kurā viņš pats var izlemt par savu mācīšanos, skolēns var sasniegt neticamus rezultātus. Skolēni domā un dara daudz vairāk, nekā mēs domājam. Ne katrs skolēns uzskata vienas un tās pašas mācību metodes par sev efektīvam. [6]
Skolotājs var organizēt tādu vidi, kurā skolēnam būtu interesanti un viegli mācīties, stimulēt skolēnu mācībām, dot viņam padomu, dot iespēju mācīties atbilstoši savām mācīšanās īpatnībām. [5]Viens skolēns, iedziļinoties problēmā, būs pietekoši ieinteresēts un motivēts turpināt darbu, kamēr problēma netiks atrisināta, neraugoties uz to , cik ilgu laiku šis darbs aizņemt. …