Pēdējos gados pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas Latvijas ekonomika ir veikusi ceļu no totalitāras valsts pārvaldes sistēmas un centralizēti plānotas tautas saimniecības uz demokrātisku pārvaldi un tirgus ekonomiku.
Šai posmā būtiskas izmaiņas ir piedzīvojusi valsts mājokļu politika un ar to saistītie procesi- dzīvojamo māju privatizācija un nekustamā īpašuma tirgus attīstība. Būtisku ietekmi uz sabiedrības locekļu domāšanu atstāja dzīvojamo māju privatizācijas process un nekustamā īpašuma tirgus darbības uzsākšana. Mūsu bijušās padomju sabiedrības izpratnē nekustamajam īpašumam nebija pirkšanas- pārdošanas vērtības, kaut gan relatīvā vērtība tomēr pastāvēja (apmaiņas gadījumā). Līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai Latvijā gandrīz viss nekustamais īpašums piederēja valstij vai pašvaldībām.
Katra cilvēka viena no primārajām vajadzībām pilnvērtīgas dzīves nodrošināšanai ir atbilstoša dzīves vieta- istaba, dzīvoklis vai individuālā māja. Tiesības uz mājokli ir viena no svarīgākajām cilvēktiesību normām un pieder pie valsts rūpēm par pilsoņu pamattiesību nodrošināšanu. Tādēļ valstiski svarīgs uzdevums ir tādas mājokļu politikas veidošana, kas ļautu katram iedzīvotājam atbilstoši iespējām un vajadzībām, izmantot sev piemērotāko mājokli.
Mājoklis ir galvenais cilvēka dzīves darbībai un eksistencei nepieciešamās vides nodrošinājums un reizē arī viens no tautas labklājības rādītājiem. Tā kā mājokļu kvalitāti kopumā nosaka vispārējais dzīves līmenis valstī, tad valsts dalība mājokļu attīstībā no makroekonomiskā viedokļa ir jāvērtē kā būtisks ieguldījums tautas attīstībā.
Tirgus ekonomikas apstākļos mājoklis atbilst mājokļa īpašnieka materiālajam stāvoklim un izpratnei par patēriņa prioritātēm- cik augstu patēriņa prioritāšu skalās atrodas mājoklis un cik daudz līdzekļu persona ir gatava par to izdot.
Šodien ir aktuāli, lai mājoklis būtu ērts, ekonomisks un reāli uzturams, kā arī būtu arhitektoniski izteiksmīgs un iekļautos apkārtējā vidē.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gadā sabiedrībā daudz tika diskutēts par padomju okupācijas gados radīto vērtību pārdali sabiedrības locekļu vidū. Dzīvokļu privatizācijas nozīmi ir uzsvērušas visas Latvijas valdības, iekļaujot to kā atsevišķu punktu savās deklarācijās par Ministru kabineta darbu. Zināmā mērā tas ir saistīts ar Latvijas valdības un Pasaules bankas līgumu ārvalstu investīciju jomā, kur viens no nosacījumiem kredītu saņemšanai ir maksimāla dzīvokļu privatizācijas procesa nodrošināšana un reāla dzīvokļu tirgus izveidošana Latvijā.
No ekonomiskā viedokļa raugoties tas ir veids, kā piespiest indivīdu mainīties no patērētāja, kuram maz interesē īpašuma saglabāšanas un uzturēšanas nepieciešamība, uz personu, kura izjūt atbildību par savu īpašumu un savu apkārtni. Juridiskajā aspektā dzīvokļu privatizācija ir īpašuma tiesību sakārtošana, tiesību, pienākumu un atbildības līdzsvarošana starp dažāda veida īpašniekiem. Šajās attiecībās valsts vairs neuzstājas kā vienīgais īpašnieks, bet gan līdzvērtīgs partneris. Svarīgs iemesls ir nepieciešamība nodot valstij neraksturīgās funkcijas privātpersonu rokās.
Latvijas likumdošanā pieņemtie normatīvie akti un valdības darbība bija vērsta uz demokrātijas un tirgus ekonomikas attīstību valstī. Tomēr izmaiņas likumdošanā automātiski nerada izmaiņas arī iedzīvotāju izpratnē, attieksmē un atbildībā pret privāto īpašumu. Sabiedrības attīstība, pēc pasaules pieredzes, ir vēl ilgstošāks process kā ekonomiskā attīstība. Par cik sabiedrība sadalās vairākos segmentos, arī nekustamā īpašuma tirgus attīstība ir no tā ļoti atkarīga. …
