20. gadsimtā raksturojums
XX gadsimts ir zīmīgs ar morālo un tikumisko krīzi. Morālajā domāšanā krīzi izraisīja daudzi faktori. Pirmais no tiem bija pirmais un otrais pasaules kari, kuru rezultātā izveidojās milzīgi zaudējumi. Sabruka vecā sabiedriskā un politiskā iekārta. Totalitāro varu un totalitāro ideoloģiju izveidošanās: komunisms, fašisms, nacionālisms. Tika mācītas jauna veida ideoloģijas, kas savādāk vērtēja morāles jautājumus. Tā, piemēram, komunisms sludināja šķiru cīņu un noliedza dieva esamību. Nacionālisms noliedza cilvēku vienlīdzību, aizstāvot vienas rases pārākumu. Ar saviem diktatoriem totalitārās varas vērsās pret miljoniem cilvēku, iznīcināja neskaitāmus nevainīgos cilvēkus.
Ilgstošais “aukstais karš”, kas sadalīja pasauli divās naidīgās grupās, noveda līdz nabadzībai miljoniem cilvēku. Cilvēku brīvības ierobežojumi daudzās valstīs kļuva par normālu parādību.
Pirmo atombumbu pielietošana otrā pasaules kara beigās. Cilvēce bija spējīga pati sevi iznīcināt. No cilvēces problēmu atrisinātājas, zinātne tagad pati bija kļuvusi par problēmu. Mēs sākām dzīvot mūžīgās bailēs par atomkara iespējamību. Tika iznīcināts morālais optimisms. Cilvēci it kā negaidīja labāka dzīve, bet gan lielākas traģēdijas un ciešanas.
Progresa vietā veidojās jaunas un lielākas problēmas, kas skāra ne tikai atsevišķus cilvēkus, bet arī iestādes, sistēmas un varas. Atsevišķs cilvēks bija atkarīgs no bezpersoniskajām iestādēm, maz varēdams ietekmēt ar savu nostāju, savu likteni. Iestādēm bija sava dzīve. Daudzos gadījumos par to darbību neviens it kā nenesa atbildību. No savu pilsoņu aizstāvētājas, valsts bija kļuvusi par apspiedēju un izmantotāju, kas ar moderniem masu kontroles līdzekļiem varēja noteikt miljonu likteņus.
2. Māksla 20. gadsimtā
2.1 Fovisms
Fovisma virziena uzplaukuma laiks bija no 1905. – 1907. gadam. Fovisma glezniecībā apjomīgums, telpiskums, perspektīvas atveidojums kļuva mazsvarīgs, galveno nozīmi gleznas emocionālās noskaņas radīšanai atvēlot spilgtu dekoratīvu krāstoņu attiecībām. Gleznojot modeļus (kailfigūras) darbnīcās un ainavas plenērā (plenērs – gleznošana brīvā dabā), fovisti atklāja nejauktu vai mazjauktu hromatisko krāsu un to salikumu pirmatnējo svaigumu un efektivitāti. Piesātināti, atšķirīgi un kontrastējoši toņi (sarkanie, oranžie, spilgti dzeltenie, violetie, zilie un zaļie) bija kļuvuši par noteicošo elementu mākslas darba struktūrā. Bieži attēlojamo objektu izvēli noteica to piemērotība meklētajai krāsainībai, piemēram, iela vai osta ar spilgtiem karodziņiem un burām, pludmale ar raibām teltīm, plakātiem aplīmēta siena, tērpu vai audumu rotājumi. Pazīstamākie fovisma virziena mākslinieki bija Anrī Matiss, Albērs Markē, Andrē Derēns, Moriss Vlaminks.
…
