Sabiedrības apziņas un cilvēku darbības īpaša forma, kurā mākslinieciska (tēlaina) dzīves izzināšana organiski saliedējas ar radīšanu pēc skaistuma likumiem. (3.;161)
Māksla cilvēces vēsturē radusies un attīstījusies kā īpašs estētiskās darbības' veids, Tās avots, tāpat kā cilvēka estētisko jūtu un prasību avots, bijis darbs. Pirmatnējās mākslas pirmās pēdas attiecināmas uz senākā akmens laikmeta vēlo posmu (apmēram uz 40. līdz 20. gadu tūkstoti p. m. ē.). Mākslas darbi radīja «publiku, kas saprot mākslu un spēj baudīt skaistumu» (K. Markss). Tautas estētiskās prasības, kuras radīja māksla, savukārt sekmēja arvien jaunu un jaunu mākslas darbu rašanos. Ar laiku mākslinieciskā jaunrade kļuva par savdabīgu darba veidu, par mākslinieku profesionālu darbību. (3.;161)
Mākslas pamatā ir tēlains īstenības atspoguļojums no noteikta estētiskā ideāla pozīcijām). Individuālos mākslas tēlos atsedzot dzīves notikumu un situāciju, sabiedrisko attiecību, cilvēku rakstura g un pārdzīvojumu būtību (neatkarīgi no tā, vai tie ņemti no reālās dzīves, vai ir fantāzijas, izdomas auglis), mākslinieks tēlaini atklāj i dzīves patiesību un ar visiem mākslas darba tēliem izsaka savu attieksmi pret pasauli, vērtē pasauli no to sabiedrisko spēku vai šķiru viedokļa, kuru ideoloģiskais pārstāvis viņš ir. Dzīves patiesība un progresīvs estētiskais ideāls kopā rada tā saukto mākslas patiesību, kura ir īstas mākslas būtība un no kuras ir atkarīgs tās idejiski estētiskās iedarbības spēks.…
