2. Estētikas un mākslas zinātnieku uzskati par mākslu.
Māksla ir atkarīga no sabiedriskās prakses, tātad – ražošanas, no tās pasaules, ko veido daba un sabiedriskās attiecības ap cilvēku viņa ikdienas dzīvē. Visskaidrāk šī atkarība izpaužas senajā mākslā, to tautu daiļradē, kuru sabiedriskās attīstības stadija bija zema. [1.:120.lpp.]
Māksla ir visnotaļ specifiska: mākslas objekts, uzdevumi un metode, tāpat tēls kā mākslinieciskās domas forma – tas viss principā atšķiras no attiecīgajiem zinātnes, filozofijas, morāles un citu sabiedriskās apziņas veidu elementiem. [1.:121.lpp.]
Zinātnieks Vadijars Bahadurs lekciju kursā, kas nolasīts 1956. gadā Madrasas universitātē, uzsver, ka “mākslas galvenais uzdevums ir padarīt cēlāku cilvēku garīgo dzīvi. Kad cilvēks vēro skaisto, viņa prātu un sirdi pilda cēlas tieksmes un jūtas, un tā ir raksturīga mākslas iedarbības iezīme. Lai iedvesmotu, šķīstītu un vērstu cildenāku, mākslai jābūt skaistai.” [1.:122.lpp.]
Māksla ir darbība, pārvēršana, tādas pasaules radīšana, kas atbilst mākslinieka ideāliem.[1.:125.lpp.]
Māksla ir viens no sabiedrības komunikācijas līdzekļiem. Tā vēršas pie cilvēkiem, tā viņus saista un vieno. Kad senatnē divas ciltis, kas runāja dažādās valodās, bija noslēgušas mieru savā starpā, tās uzsāka deju, kura ar ritmu saliedēja visus dalībniekus vienotā kolektīvā. [1.:126.lpp.]
Mākslas izpratne un skaidrojums nekad nevar būt pilnīgi viennozīmīgi un absolūti, jo māksla dzīvo, nemitīgi rosinādama cilvēku uztveri; ja tā pārstāj to darīt, tad māksla, tad māksla ir pārveidojusies par kaut ko citu. Mēs savos spriedumos bieži lietojam izteicienus “Tā ir patiesa māksla”, vēl biežāk – “Tā nav māksla!” Spriedums it kā rodas pats no sevis, to pamato gan mūsu pieredze, gan zināšanas, gan jūtīgums. Tomēr sākot šim spriedumam meklēt teorētiskus izteiksmes līdzekļus, mēs sajūtam savu bezspēcību, jo mūsu spriedumā nav bijis nekā droša, neapšaubāma un pamatota, izņemot varbūt vienīgi tīri darināšanas mākslas novērtējumu. [2.:58.lpp.]
Vācu filozofs iedvesmojošo “Simbolisko formu autors” Ernests Kasīrers, spriežot par mākslu, uzsvēra, ka tā ir viena no cilvēka darbības simboliskajām formām. Mākslas mērķis nav realitātes rekonstruēšana, bet gan atklāšana, jo māksla ļauj saskatīt lietu formas. Tātad formas ir tās, kas mākslai “piešķir” skaidrību. Izprast māksliniecisko darbību kā formu ieraudzīšanu un apveidošanu nozīmē izvirzīt formai noteiktas prasības, atzīt to par mākslinieciskās darināšanas galveno noteiksim. Kasīrers uzsver, ka mākslinieks nevis atklāj faktus vai likumus, bet gan jaunas formas, acīmredzot formas noteiktība ir arī saskarsmes noteiktība, jo māksla kā process ir dialoģiska un auditorijai (uztvērējiem) kaut daļēji piedalās jaunrades atkārtošanā un reproducēšanā. Māksla cilvēkam dod daudz bagātāku, dzīvāku un krāsaināku realitātes tēlu un ļauj daudz dziļāk ielauzties formas struktūrā. Kasīrers uzsver formas aktualitāti. Forma ir tā, kas mākslai piešķir skaidrību, kas padara mākslu par saskarsmi, bet, ko mums darīt situācijā, kad māksla it kā zaudē formu. Vai māksla kļūst nekomunikatīva, vai tā vairs neuzrunā cilvēku?
…
