Vācu sociologs un politekonomisks, „kvalitatīvās socioloģijas” pamatlicējs. Savā izpētē viņš pievērsa uzmanību indivīdu subjektīvajā attieksmēm, vērtībām, ticībai, rīcības motīviem un tam, ka socioloģijai nav jākopē dabaszinātnes. Vēbera uzskats bija tāds, ka indivīda rīcība ir noteicošā sociālo zinātņu jomā. Viņam pieder „ideāltipa jēdziens” (neatbilstošs konkrētai realitātei, nav definējams, vienīgi – izprotams). Vēbers izšķir trīs ideāltipus : konkrēti vēsturiski fenomeni, īpaša veida sociālā realitāte un īpašā rīcības veida rekonstrukcija. Viņa ideāltipi kundzībā ir tradicionālā kundzība ( „vienmēr tā ir bijis”), harizmātiskā kundzība (līdera īpašās spējas) un racionālā kundzība (likumiska kārtība). Pēc Vēbera uzskatiem moderno sabiedrību raksturo kapitālisms kā saimniekošanas forma.
Makss Vēbers visvairāk zināms kā modernās socioloģijas pamatlicējs un zinātnieks. Viņš arī veicis ekonomikas darbu jaunākajā Vācu Vēstures skolas stilā. Vēbera personīgā attieksme atspoguļota viņa slavenākajā darbā „Protestantisma Ētika un Kapitālisma Gars” (1905). Tajā viņš pretstata katolicismu un protestantismu un secina, ka ideja par „kapitālisma uzkrāšanos” ir dzimusi no protestantiskās ētikas. Vēbera tēzes, kuras viņš izstrādāja tajā pašā 1905. gadā tika diezgan ātri un dabiski apstrīdētas un apšaubītas kā pilnīga teorija par kapitālisma izcelšanos. Katrā ziņā tās ir izraisījušas neskaitāmas debates. Maksa Vēbera otrs ieguldījums ekonomikā un sociālajās zinātnēs ir viņa metodoloģijas darbs. Tas ietvēra divus galvenos aspektus – socioloģijas skaidrojošā teorija (Verstehen) un pozitīvisma teorija. Vēbera galvenajā tēzē skaidrots subjektīvisms, jo viņš uzskata, ka socioloģiju, ekonomiku un vēsturi nevar aprakstīt kā kaut ko vienmēr esošu, „vajadzīgu būt tā un ne citādi” un jēdzienisku. Arī viņa pozitīvisma teorija ir „nemitīgā apstrīdēšanas procesā”…
