Man svarīgākās atziņas par bērnu audzināšanu

Sarunājoties ar bērnu galvenokārt ir viņā klausīties. Uz ir jāizrāda tas, ka klausās ar žestu un mīmikas palīdzību. Katram bērnam ir svarīgi tas, ko viņš saka un kā viņš tiek sadzirdēts. Bērni ātri mēdz apvainoties par to, ka viņus neuzklausa, piemēram, ja bērnu neuzklausa līdz galam un sāk iejaukties sarunā kāda trešā persona, tas bērnā var radīt diskomforta izjūtu un bērns var noslēgties uz kādu brīdi un tad no viņa neko ārā vairs nedabūsi. Ar bērnu ir jārunā par dzīvē svarīgām lietām, jo tas sekmēs bērnā vērtību apziņu, bērnam ir jāiemāca atšķirt sarunu no strīda.
Bērniem jāuzdod jautājumi par to, kas viņus interesē, lai vieglāk atrastu kopīgo ar savu bērnu un spētu to pārrunāt. Piemēram, pazīstu vienu puisi, ar kuru ģimenē nenotika šāda veida pārrunas, sarunas par to, kas interesē un dzīvē svarīgām lietām, viņš tās apguva skolas laikā pie skolotājām, vienaudžiem, bet sekas viņam ir tādas, ka viņš nespēj pastāstīt kā viņš jūtas, kad ir nomākts, kaut kas noticis. Viņš vienkārši noslēdzas sevī un neko nesaka, uzskatu, ka visu vēl var labot, bet jābūt pacietīgam cilvēkam, lai palēnām panāktu, ka viņš sāk runāt par to, kas interesē vai nomāc.
Jā, viena no atziņām lēš, ka vajag piedāvāt bērnam pabūt vienatnē ar sevi un tas arī var sekmēt to, ka bērns sāks atklāties redzot to, ka viņu tagad liek mierā un ļauj sakopot savas domas. Vecākus ne tikai jāizglīto, bet jāmāca, kā pareizi runāt ar bērnu [2. 8. Lpp.].
Bērniem jau kopš sevis apzināšanās brīža ir jāmāca, ka viņi ir unikāli. Kas sekmē to, ka bērnā neradīsies vēlme līdzināties kādam citam.…