Manuprāt, iepriekšējās divas metodes būtu visproduktīvākās, it īpaši pirmā metode. Kā trešo, varbūt mazliet komisku, es varētu ieteikt šādu metodi. Neparādīt savu nezināšanu. Tas būtu, neveidot teikumus, par kuriem neesmu pārliecināts. Nelietot vārdus rakstu darbos, kurus nemāku pareizi uzrakstīt. Šo varētu saukt par pārejas metodi, jo tā nekādu rezultātu nedod. Tieši otrādi. Tā iegrožo un liedz izmantot zināšanas un vārdu krājumu. Tādēļ, vienā jaukā brīdī, šīs metodes lietotājs nonāktu pie secinājuma, ka vajadzētu izmantot vienu no divām augstākminētajām metodēm. Tātad, galu galā kļūdu mazināšanās sāksies. Rezultāts būs sasniegts. Jautājums ir vai tas ir tā vērts? Manuprāt, nē, jo daudz vienkāršāk būtu uzreiz izmantot pirmo vai otro metodi. Bet varbūt tomēr kādam šī metode liekas labākā un noderēs savas dzimtās valodas kļūdu mazināšanā.
Nobeigums.
Katrs darbs ir jauna pieredze un šis darbs ir ļoti liels ieguldījums manā valodas pilnveidē.
Pat ja šis darbs man nebūs izdevies pārāk labs, vienalga būšu tikai ieguvējs, neko nebūšu zaudējis.
Šis darbs man palīdzēja apzināt latviešu valodas svarīgumu manā dzīvē, arī to, cik tas tomēr ir svarīgi, lai mēs runātu pareizi. Rakstot šo darbu, es arī konstatēju to, ka nemaz nezinu par latviešu valodu tik daudz. Var pat gandrīz teikt, ka tas viss, ko es zinu no latviešu valodas ir tikai maza daļiņa no tā visa, kas man ir apkārt un ko es vēl nezinu.
Neveiksme šajā darbā varētu būt tā, ka dažbrīd es īsti nesapratu, vai es nerakstu kaut ko lieku klāt.
Vēl varu teikt, ka, sākot rakstīt šo darbu, man likās, ka tas būs ļoti grūti, tomēr tā izrādījās nepatiesība un nemaz tik grūti nebija.
…
