Māra Melgalva dzejas īpatnības

Pārkāpjot 80. gadu slieksni, pirmais no tālaika jaunajiem dzejniekiem ar krājumu „Meldijās iešana” (1980) debitē Māris Melgalvs, tūlīt kļūstot par vienu no populārākajiem autoriem savas paaudzes vidū. Jaunatnei simpatizē dzejnieka neamierināmais maksimālisms, dumpīgais anarhisms, ironija un pat saasināti ņirdzīgā attieksme pret laikmeta negācijām. Arī bravūra, aiz kuras jaunais cilvēkbērns, kautrēdamies no savām patiesajām jūtām, slēpj trauslumu, neaizsargātību, nespēku. Bez tam daudzi M. Melgalva dzejoļi, kas valdzina ar artistisku spēles prieku, ar poētiskās frāzes vieglumu un dabiskumu, ar dziļu iekšēju ritmu un melodiskumu, ir komponēti un ieiet 80. gados iemīļotās rokgrupas „Pērkons” pamatrepertuārā. Nozīmīgs ir tas, ka visiem šiem ārējiem (arī svarīgiem!) elementiem cauri laužas šās dzejas dzīvais dabiskais asns – sirsnīga labestība un sāpe par cilvēku, kura mūžam atvēlētajā laikā īstās dzīves dots ir maz. Vēlēšanās harmonizēt pasauli.
…