Dzimusi 1952. gada 18. februārī Krasnojarskā politiski represēto ģimenē un 1956. gadā atgriezusies Latvijā. No
1970. – 1975. gadam mācījusies LVU filoloģijas fakultātē. 1979. gadā tiek uzņemta rakstnieku savienībā, bet 1980. gadā
dzejnieci ievēl RS valdē. 1988.g. Māra Zālīte saņem Ojāra Vācieša prēmiju, bet 1989. gadā viņai piešķir Nopelniem bagātās
kultūras darbinieces nosaukumu un vēlāk viņa kļūst par žurnāla „Karogs” galveno redaktori un tiek atzīta par populārāko
sievieti Latvijā. Viņai pat tiek piešķirts tituls „Sieviete – Latvija.” 1992. gadā dzejniece saņem Aspazijas prēmiju,
bet 1993. gadā Herdera prēmiju. Ir sarakstījusi rokoperas, libretus un mūziklus. Viņas radošais spektrs ir visai plašs.
DAIĻRADES RAKSTUROJUMS.
Zālītes dzeja iezīmē visai savdabīgu krustpunktu, kurā savienojas gan atbalsis no Aspazijas un Raiņa, gan tieksme turpināt sešdesmito gadu dzejnieku aizsāktos motīvus, gan kārtējie nacionālā koda radīšanas mēģinājumi, gan astoņdesmito gadu intelektuālisms. Māra zālīte orientējas uz "mūžīgajām aktualitātēm" un mēģina ieskicēt mūslaikiem nepieciešamos ētiskos kritērijus, tiecas šos kritērijus pārtulkot mūsdienu poēzijas valodā. Zālītei piemīt nosliece uz universālismu un plašiem vispārinājumiem, tai pašā laikā paliekot liriski intīmai.
Rakstot dzejoļus, Mārai Zālītei radās nepieciešamība kādā citā, plašākā žanrā, kas ļautu risināt mūsdienu sarežģītās un smagās problēmas. Dzejniece jau agri meklēja ceļu uz šo jauno formu, līdz atrada izeju drāmā. Māra Zālīte neraksta ne sadzīves lugas, ne psiholoģiskas drāmas. Viņu nodarbina vispārcilvēciskas problēmas, un vislabāk savas domas viņa prot pateikt poētiskos tēlos - alegorijās, simbolos., tādēļ viņa raksta dzejas drāmas, kuras pati nosaukusi par dramatiskām poēmām.
VIŅAS DARBI:
Pirmā publikācija – dzejolis „Balāde” žurnālā „Karogs” 1972.g.
Dzejoļu krājumi – „Vakar zaļajā zālē”(1977.g.), „Rīt varbūt”(1979.g.), „Nav vārdam vietas”(1985.g.), dzejoļi bērniem
„Deviņpuiku spēks”(1985.g.), „Debesis, debesis”(1988.g.), „Apkārtne”(1996.g.).
Izlases – „vai tu vēl turies?”(1993.g.), „Dziedināšana.”(1996.g.)
Lugas – „Pilna Māras istabiņa”(1983.g.), „Tiesa.”(1984.g.), „Dzīvais ūdens”(1987.g.), „Eža kažociņš.”(1996.g.)
Libreti – Librets rokoperai „Lāčplēsis” (1988.g.), „Meža gulbji”(1995.g.)
Apcere – „Pilna Māras istabiņa jeb tautasdziesmu Māras meklējumos”(1985.g.)
Runu un rakstu krājumi – „Brīvības tēla pakājē”(1990.g. Austrālijā.), „Kas ticībā sēts”(1997.g.)
Šis ir interesants Māras Zālītes dzejoļu krājums, kurā izpaužas autores mīlestība pret savu tēvzemi un saviem senčiem. Var redzēt, ka viņa ir ļoti lepna par to, ka ir dzimusi šeit, Latvijā.
Krājuma nosaukums „Nav vārdam vietas” varētu būt tāds, jo šis dzejoļu krājums tapis tajā laikā, kad bija ierobežota vārda brīvība Latvijā – nevarēja brīvi rakstīt par nebrīves slogu, tautas brīvības ilgām, sāpēm un cerībām., taču Māra Zālīte to ir uzdrošinājusies darīt, tāpēc arī šis krājums vairākus gadus ir stāvējis manuskriptā neizdots.…
