Pamatojoties uz darba mērķi, izzināt mātes psihoemocionālo stāvokli jaundzimušam atrodoties intensīvās terapijas nodaļā, pētījums tika veikts jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā, vienā no Latvijas slimnīcām. Teorētiskajā daļā apzināta literatūra par jaunās māmiņas psiholoģiskām un fizioloģiskām izmaiņām grūtniecības un pēcdzemdību periodā.
Pētījumā pielietota kvalitatīvā metode – intervija. Pētījumā tika intervētas desmit mātes, kuru bērni atrodas intensīvās terapijas nodaļā. Intervijās tika noskaidrots kā mātes jutās grūtniecības un dzemdību laikā, kā arī brīdī, kad bērns veselības problēmu dēļ tika pārvests uz jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļu.
Veiktais pētījums ļauj secināt, ka jaundzimušā fiziska atraušana no mātes negatīvi ietekmē mātes psihoemocionālo stāvokli. Piecām no mātēm izpalika pirmais kontakts ar bērnu, pārējām pirmā saskarsme ilga dažas minūtes. Šajā situācijā var tikt radīts sasprindzinājums saiknē starp bērnu un māti. Gandrīz visām mātēm novēro bailes un trauksmi dzemdību laikā. Svarīgs ir pozitīvs kontakts starp medicīnas personālu un topošo māti. Iegūtie dati apstiprina nepieciešamību vairāk izprast un ieklausīties māmiņu problēmās un vēlmēs būt uzklausītām, varbūt biežāk, nekā parasti medicīnas personāls to dara. Tāpat ilgstoši atrodoties stacionārā kopā ar slimu jaundzimušo mātes patstāvīgi uztraucas un domā par vecākajiem bērniem un ģimeni. Mātes atzīst, ka nozīmīgs ir ģimenes atbalsts un mierīga apkārtējā vide. Astoņas no mātēm uztrauc bērna fiziskā un garīgā attīstība nākotnē. Svarīgi mazināt mātes satraukumu un bailes, kas saistītas ar jaundzimušā aprūpi un attīstību, tādejādi uzlabojot sniegtās aprūpes kvalitāti gan mātei, gan bērnam.
…