Ja ir kāda fantastiska iedoma, kas sagrābusi mūsu civilizāciju ciešā tvērienā, tad tas ir uzskats, ka mēs esam savu vecāku bērni un, ka likteņa galvenais ierocis ir mūsu tēva un mātes izturēšanās. Tāpat kā viņu hromosomas, arī viņu kļūdas un attieksme nosaka mūsu dzīvi. Viņu abu zemapziņas psihe – apspiestās dusmas, nepiepildītās ilgas, nakts sapņi – veido mūsu dvēseles pamatu, mēs nekad nevaram tos līdz galam izvērtēt, un no šīs nolemtības atbrīvoties nav mūsu spēkos. Indivīda dvēsele joprojām tiek uzskatīta par ģimenes koka bioloģisko atvasi. Psiholoģiski mēs izaugam no vecāku būtības tieši tāpat, kā mūsu miesa izaug no viņējās.
Kaut arī stingrie vecāku un audzināšanas definējumi juridisko likumu, demogrāfijas un bioķīmijas ietekmē ir nedaudz sašķobījušies, morāles veidotāju un psihoterapeitu uzskati par ģimenes lomu ir kļuvuši daudz stingrāki nekā jebkad agrāk. Apzīmējums “ģimenes vērtības”, ar kuru ir saistītas arī tādas populāras frāzes kā “slikta māte”, “tēva trūkums ģimenē”, pamazām ir izveidojis “ģimenes sistēmas terapiju”, kas kļuvusi par vienīgo vissvarīgāko ideju sistēmu par neiekļaušanos sabiedrībā un garīgās veselības aprūpi.
Mūsu dzīvi veido daudz kas vairāk nekā tikai vecāki. Bērnus būtiski ietekmē vesela virkne cilvēku, ar kuriem viņi saskaras, ēdiens, ko viņi ēd, mūzika, ko klausās, televīzijas pārraides un cerība, ko viņi saskata pieaugušo pasaulē… Cilvēki var savstarpēji mijiedarboties intelektuāli, emocionāli, gan ikdienas rūpēs citam par citu, gan ar spēļu, mūzikas un mākslas starpniecību, gan formāli mācoties vai pat atrodoties tālumā. Mūsu bērnu veidošanās notiek daudzās jo daudzās dimensijās.
Jebkurā attīstības, jebkurā vecumā bērns ir pakļauts dažādiem notikumiem, kas izraisa viņā dažādas reakcijas, gan pozitīvas, gan negatīvas, atstājot noteiktu dzīves pieredzi, iespaidus un sekas. Protams, katrs individuāli reaģē uz notikumiem ( pat viena veida notikumu gadījumā reakcijas ir tik atšķirīgas, cik cilvēku ) atkarībā no tā, cik tie viņam ir nozīmīgi.
Pirmsskolas vecumā bērni ir jūtīgāki pret kritiku un aizrādījumiem, nekā tas ir novērojams iepriekšējā periodā ( agrīnā bērnībā ). Šajā vecumā pieaug arī vienaudžu dotā vērtējuma nozīme, kas arvien pieaugs un kļūs visnozīmīgākais pusaudžu vecumā. Pirmsskolas vecumā par galveno saskarsmes motivācijas pamatu kļūst bērnu vajadzība gūt vērtējumu un vajadzība nostiprināt savu nozīmīgumu pieaugušo un vēlāk – vienaudžu acīs. Ir pētījumi par bērniem, kuri visu pirmsskolas periodu nav kontaktējušies ar vienaudžiem.…
