Mūsu vēsture veido mūs. Ja būtu bijis savādāk, arī mēs būtu savādāki .Varbūt mēs nebūtu vispār.. Tāpēc, savas dzimtenes vēsture jāciena un jāzina. Iespējams, tieši aizgājušo raibo notikumu dēļ mums, latviešiem, ir tikai šai nācijai piemītošas rakstura iezīmes un īpašības. Gadu simteņiem vārdzinātā darba tauta..
Piekūst irbe tecēdama.
Rauduvīte peldēdama,
Piekūst mani bāleliņi,
Kunga darbus darīdami.
20. gadsimta laikā Latvija ir izdarījusi lielu pagriezienu. No traģēdijas dziļumiem tā ir pacēlusies līdz panākumu augstumiem. 21. gadsimtā jau varam teikt, ka Latvija ir izaugusi par politiski stabilu valsti ar spēcīgām demokrātiskajām institūcijām un praksi. Latvija ir centusies atjaunot tirgus ekonomiku, izrādīt, ka šeit ciena indivīda tiesības un brīvību. Pēdējo gadu laikā Latvija īpašu uzmanību ir pievērsusi arī pilnīgi integrētas, harmoniskas sabiedrības veidošanai. Latvijai tas ir izaicinājumu pilns un būtiski nozīmīgs uzdevums. Latvijas valdības mērķis ir sniegt katram valsts iedzīvotājam vienlīdzīgas tiesības dot savu artavu tādas pilsoniskās identitātes veidošanā, kam ir kopīgi mērķi un vērtības.
Nu jau otro gadu Latvija ir pilntiesīga Eiropas Savienības locekle. Sabiedrībā domas dalās, vai Latvijai bija nepieciešams pēc ilgstošas atrašanās sociālistisko valstu savienībā tik steidzīgi meklēt nākošo savienību. Ideāls paraugs šai skepsei ir A.Gardas un autoru kolektīva grāmata: “Nevienam mēs Latviju neatdosim”. Man, piemēram, radās pretrunīgas pārdomas šo nacionālisma manifestāciju – no vienas puses, asinīs ierakstītais naids pret pārdarītājiem liek sevi manīt un gluži saprotama arī man šķiet vēlme saglabāt savu latvisko identitāti un neļaut tai kļūt par kādu maisījumu. Taču, padomājot no citas puses – vai mēs īsti saprotam un zinām, kas ir tas, kam pretojamies, un vai varam argumentēt savu nostāju. ES daži salīdzina ar monstru. Bet, vai šie daži maz apzinās, kas tieši šis monstrs ir? Ka tam ir arī lieli plusi, ne tikai mīnusi. Viss nav sniegs, kas ir balts. …
