Ar lielu ūdens daudzumu viegli var noskalot ūdenī šķīstošas vielas (piemēram, cukura sīrupu), bet ar ūdeni vien nevar nomazgāt taukainus traukus vai eļļainas rokas. Šajā gadījumā ūdens mazgājošā darbība ir nepietiekama- tas nespēj iespiesties ādas porās un savākt netīrumus. Tāpēc ir vajadzīgs mazgāšanas līdzeklis.
Mazgāšanas līdzekļi ir vielas , kuru šķīdumi spēj atraut netīrumus no mazgājamās virsmas un saistīt tos.
Mazgāšanas līdzekļu svarīgākie uzdevumi ir
Samazināt ūdens virsmas spraigumu, lai mazgāašanas škidrums slapinātu virsmu (rokas, audumu, traukus u. c.), tātad pilnībā piekļūtu visām porām;
Atdalīt netīrumus no virsmas;
Uzturēt netīrumus suspendētā veidā, lai to daļiņas nesaliptu un tās būtu iespējams atdalīt no virsmas.
Cilvēka personīgās tīrības sākumi meklējami ļoti tālā pagātnē. Tā kā bez ūdens cilvēks nevar pastāvēt, jau pirmie iedzīvotāji dzīvoja blakus ūdenskrātuvēm, upēm un zināja par tā tīrošajām īpašībām, skalojot dubļus no rokām.
Senās Babilonijas izrakumi liecina, ka ziepes pratuši gatavot jau ap 2800. gadu p.m.ē. uz māla cilindriem ir saglabājušās liecības par ziepēm un to gatavošanu. Uzraksti uz šiem cilindriem liecina, ka ziepes tika gatavotas, vārot taukus un pelnus, bet šo metodi nekādi nevar attiecināt uz mūsdienu ziepēm. Šie materiāli vēlāk tika izmantoti kā matu veidošanas līdzekļi.
Dažādas liecības liecina, ka Ēģiptieši ir mazgājušies regulāri. Ebersa papiruss, medicīnas dokuments apmēram no 1500. gada p.m.ē. , apraksta augu un dzīvnieku eļļu kombinēšanu ar sārmainiem sāļiem gan ādas attīrīšanai no netīrumiem, gan arī mazgāšanai.
Apmēram ap to pašu laiku Mosīzs izrēliešiem izdeva detalizētus likukumus par personīgo tīrību. Viņš arī tīrību sludināja kā veslīgu un arī reliģisku šķīstīšanu. Bībele liecina par to, ka izrēlieši zināja, ja sajauc pelnus ar eļļu, rodas kaut kas līdzīgs matu želejai.
Senie grieķi mazgājās estētiskos nolūkos un acīmredzami neizmantoja ziepes. Viņi mazgājās ar māla klučiem, smiltīm, pumeku un pelniem, tad ieeļļoja sevi ar eļļu un atlikumu un arī netīrumus noskrāpēja ar metāla instrumentu. Senie grieķi arī izmatoja pelnus ar eļļu. Drēbes viņi mazgāja bez ziepēm, tās liekot tekošā ūdenī.
Savu nosaukumu ziepes ieguvušas atsaucoties uz Romas leģendu no kalna nosaukuma Sapo, kur tika upurēti dzīvnieki. Lietus uzlija uz izkausētiem dzīvnieku taukiem un koka pelniem, un šis maisījums ietecēja Tibras upē. Sievietes mazgājot veļu redzēja, ka šis savienojums padara viņu drēbes tīrākas un ar mazāku piepūli. …
