Saskaņā ar Komerclikuma 18.pantu „Uzņēmums ir organizatoriski saimnieciska vienība, kuru komersants izmanto komercdarbības veikšanai”.
Tomēr var atrast samērā daudz definīciju vārdam „uzņēmums”. Izlasot vairāku autoru piedāvātos skaidrojumus, darba autore nonācu pie secinājuma, ka uzņēmums ir uzņēmēja īpašuma daļa, kas nodalīta uzņēmējdarbības veikšanai kā vienota materiālo un nemateriālo elementu kopība, kas sniedz pakalpojumus vai ražo preces tirgus vajadzībām ar mērķi apmierināt sabiedrības vajadzības un orientē savu darbību uz peļņas gūšanu. Piemēram, rūpnīca, veikals, banka, zemnieku saimniecība u.c. Uzņēmuma apzīmēšanai lieto nosaukumu, kas izsaka darbības raksturu.
Uzņēmumā ietilpst komersantam piederošas ķermeniskas un bezķermeniskas lietas, to skaitā tiesības un saistības, kuras paredzētas vai kurām jābūt paredzētām attiecīgās komercdarbības veikšanai.
Uzņēmuma īpašumā var būt šādi avoti:
1)Dibinātāju naudas un mantas ieguldījumi;
2)Ienākumi no produkcijas realizācijas vai pakalpojuma sniegšanas;
3)Ienākumi no vērtspapīriem;
4)Privātpersonu vai juridisku personu ziedojumi;
5)Citi avoti, kuri nav aizliegti ar likumu.
Uzņēmuma veidošanas vispārējos noteikumus, kā arī iespējamās uzņēmējdarbības formas nosaka likums „Par uzņēmējdarbību”. Šī likuma 30.pantā noteikts, ka uzņēmējsabiedrība vai uzņēmums iegūst tiesībspēju un rīcībspēju ar brīdi, kad tas reģistrēts Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā.
Uzņēmējs ir tas, kurš pats plāno un organizē ražošanu, īsteno iespēju gūt ienākumus, kā arī rīkojas ar iegūtajiem ienākumiem no savas darbības. [10;7.lpp]
Uzņēmējs var būt:
rīcībspējīga fiziska persona;
ģimene (saskaņā ar ģimenes locekļu starpā noslēgto līgumu);
uzņēmējsabiedrība;
valsts;
pašvaldība;
sabiedriska organizācija;
reliģiska organizācija.…
