Valoda ir mūsu lielākā bagātība, pat dāvana. Valoda, tā ir taciņa uz cilvēka iekšējo pasauli, tomēr jo vairāk taciņas mēs atradīsim un apgūsim, jo bagātāki kļūsim ... Valoda ir atslēga, ar kuru cilvēks atvērs jebkuras durvis! Šajā pasaulē mums visiem ir savs mērķis, uzdevums varbūt veids kā nodzīvot savu dzīvi...katram gan savs, bet visiem, tomēr, viens kopīgs – lietot savu valodu, lai tā plauktu un rotātu mūsu zemi, pats galvenais – neiznīktu. Valoda mūsos ienāk jau ar pirmajiem dzīves gadiem, esot vēl pavisam maziem, tādēļ ir svarīgi kā tā ienāk mūsos. Uzskatu, ka mazi bērni ir pats labākais veids kā lepoties ar savu valodu, jo ir tik skaisti, kaut vai ejot pa ielu, dzirdēt maza bērna runu – tik patiesa, īsta, nesamākslota, pats galvenais – tāda, kādu tas savā galviņā sākotnēji iedomājas, vēlāk – tāda, kādu tas dzird no apkārtējiem! Tieši vecāki ir pats lielākais piemērs tam kā runā viņu bērns.
Cilvēka runai ir dažādi mērķi. Ar tās palīdzību mēs apmierinām savas vajadzības un vēlmes, cenšamies ietekmēt citu cilvēku uzvedību, veidojam attiecības, paužam savas jūtas, fantazējam, izliekamies, radām, jautājam un paskaidrojam. Par bērna valodas attīstības aizsākšanos mūsdienu pētnieki min 7. grūtniecības mēnesi. Pastāv uzskats, ka jau ap 8. grūtniecības mēnesi bērns spējot atpazīt mātes balsi.
Bērna valoda savas attīstības pirmsākumos ir viņa sajūtu un pārdzīvojumu izteiksmes līdzeklis. No pārdzīvojumu izteiksmes valoda attīstās par domu izteiksmes līdzekli. Šo attīstību galvenokārt nosaka bērna apkārtējā vide, pirmkārt, ģimene. Ja bērnam nebūtu izdevības augt un attīstīties cilvēku sabiedrībā, viņa valodas attīstība apstātos pirmajā – pārdzīvojumu valodas – posmā.
Bērna komunikācijas attīstība ir nedalāmi saistīta vecāku un bērna mijiedarbībā, saskarsmē. Mijiedarbība - tā ir visa veida abpusēja ietekmēšanās: mīmika, žesti, valoda, intonācija, pat saskarsmes konteksts un maniere. Arī runājot par agrīnu mātes (vai tēva) un bērna mijiedarbību, tā jau no sākta gala ir uzlūkojama kā sistēma, kurā abi partneri (māte (vai tēvs) un zīdainis) ir gan "devēji", gan "ņēmēji".…
